Džeks Raiens: Ēnu aģents (Jack Ryan: Shadow Recruit)

Gads sācies ne tikai ar pārsteidzoši labu pelnošo Marka Volberga trilleri Lone survivor, bet arī ar kārtējo Džeka Raiena versiju.

Nav noslēpums, ka Holivuda katru gada sākumumu izmanto, lai atvilktu elpu un gatavotos vasaras sezonai. Šajā laikā kases pilda vai nu vēl pērnā gada izskaņas lielākie hīti, vai arī kāds pārsteiguma hīts jau starp jaunajām filmām. Nu, ir gan arī trešais variants, proti, kad kasi tā reāli nepilda neviens un ieņēmumu rezultāti nīkuļo. Tā vien šķiet, ka Džeks Raiens tiešām piestāv šai paklusajai sezonai, bet tas nebūt nav ar negatīvu nokrāsu domāts novērojums. Tālāk par to kāpēc tā.

Pieļauju, ka daudziem skatoties filmas treileri nāk prātā tādi labi zināmi darbi kā Džeims Bonds un  Neiespējamā misija. Iespējams pat Borns. Taču Džeks Raiens (jaunākais) pārsteidz ar savu piezemētību un vienlaikus spēju uzrunāt. Tā vietā, lai mums piebāztu pilnu galvu ar sprādzieniem, prātam naptveramām pakaļdzīšanās ainām un citiem savam žanram raksturīgajiem pielikumiem, Raiens piedāvā spriedzi, kuras pamatā vairāk ir dialogi, nevis aktīva darbība. Vasaras action burzmā šāds piegājiens pazustu.

Raiens nav super advancēts spiegs, kurš māk 10 valodas un vēl vairāk kaujas mākslas. Viņš ir sava veida white collar spiegs, kurš nonāk neierastā situācijā un tad nu kuļas kā māk. Tas ir īsts trāpījums desmitniekā, jo vēl vienu sterilu un maksimāli noslīpētu varoni redzēt negribētos.Taču nav arī tā, ka filmā nebūtu action. Noslēgumā ir vērienīga kulminācija, kas žanram atbilsotši uzliek efektīvu punktu uz i.

Vienlaikus Dzēks Raiens ir uzfilmēts atbilstoši Holivudas meinstream standartiem (respektīvi, labi) un noteikti neliks vilties arī tiem, kuri alkst aktīvāku darbību uz ekrāna. Tātad Brenags noteikti arī turpmāk kotēsies kā labs pasūtījuma režisors. Vienlaikus jāpiebilst, ka viņš bija ļoti pārliecinošs krieva lomā. Iespējams pat pārliecinošāks par rīdzinieku Barišņikovu.

Tagad tikai atliks noskaidrot vai Džeks Raiens kļūs par gada sākuma pārsteiguma hītu vai arī apstiprinās to, ka šajā lakā par hītiem nekļūst pat tās filmas, kurām ir attiecīgais potenciāls. Pēc pirmajiem rezultātiem izskatās pēc otrā varianta, taču tam noteikti nevajadzētu ietekmēt vēlmi filmu redzēt.

Caur sniegiem (Snowpiercer)

Gadumijas laikā pamatīgu vētru Latvijas kinoskatītāju rindās sacēla viena no gada pēdējām jaunpienācējām Caur sniegiem. Spītējot raibajam filmu kokteilim repertuārā, tieši šī tika kā lielīta kā labākā. Labāk vēlu nekā par vēlu, nevarēju paiet šim viruālajam troksnim garām.

Visaktīvāk šajā sakarībā tika locīts filmas režisora vārds (un to es neņemšos pat rakstīt), taču es no tā centos abstrahēties un vērtēt visu uz ekrāna redzēto bez jebkādiem kontekstiem. Cik nu tas ir iespējams.

Pirmais cepums autoriem jādod par spēju ar salīdzinoši ierobežotiem līdzekļiem (pagaidām tā ir kļuvusi par īstenu grāvēju Dienvidkorejas kinoteātros) tomēr izveidot vizuāli spēcīgu darbu. Praktiski katrs vagons satur savu tematiku, kas ir nepieciešams, lai radītu savdabīgu pasauli uz riteņiem. Sasaucas ar Noasa šķirstu. Tikai, ja Noasa šķirsta būtība bija visu dzīvības paveidu saglabāšana, tad vilciena nozīme jau ir krietni vien savādāka. Tam ir jāsaglabā cilvēci un to, kas cilvēcei ir nepieciešams vai arī ko tā vienkārši grib. Un tas jau noved pie otrā cepuma autoriem.

Un tā, otrais cepums autoriem aiziet jau par skaudro stāstu. Par to ir grūtāk rakstīt, neizpaužot būtiskas nianses, tāpēc nopietni jāpiedomā pie katra vārda. Caur sniegiem nodod vēstījumu, ka cilvēka daba ir nežēlīga, samaitāta un tas, visticamāk, nemainīsies nekādos apstākļos. Caur sniegiem varoņi ir nonākuši situācijā ko varētu nodēvēt par pasaules galu, taču pat pie šiem apstākļiem saglabājas vecie niķi. Dalīšanās pa kategorijām, apspiešana, intrigas utt. Visu to mēs varam novērot tagad un cilvēku daba, visticamāk, nemaninīsies arī kritiskos apstākļos. Patiesībā šis sociālais jautājums filmā izteikti dominē, bet pārējais jau ir kā vienkārši interesants pasniegšanas veids, lai action cienītāji neiemigtu.

Lielā mērā pievienoties slavinātāju nometnei, jo Caur sniegiem ir labi nostrādāts darbs gan saturiskā, gan vizuālā ziņā, kurā sevi labi parāda Holivudas aktuālais pasaules glābējs Kriss Evans. Patīkama pēcgarša pēc filmas garantēta.

Voltera Mitija slepenā dzīvē (The Secret Life of Walter Mitty)

Ir notikusi Stillera atgriešanās režisora kreslā un tā nav pagājusi bez pārsteigumiem, jo par tipisku redzēto nevar nosaukt.

Bens Stillers jau ir ielocījis rokas režijā un kā pēdējo piedāvāja lielisko komēdiju Tropiskā vētra, kuru daudzi noteikti ir ievietojuši savas zelta klasikas plauktā. Pateicis to, man jāturpina ar to, ka Voltera Mitija slepenā dzīve ir kaut kas no pavisam citas operas. Nedaudz mānīgs jau ir pats treileris, kurš liek domāt, ka skatīsies, ja ne gluži fantāziju, tad kaut ko pietuvinātu tam. Un atkal garām! Nē, tā nebūt nav fantāzijas filma un ir zināms apjukums par redzēto, jo Stillers ir viens no tiem cilvēkiem no kura filmām tu sagaidi kaut ko labi zināmu un paredzamu.

Mitija stāsts ir tāds ar kuru ir viegli sasaistīties praktiski jebkuram cilvēkam. Domāju mēs visi sevi esam reizumis pieķēruši situācijā, kad reālas darbības vietā izvēlamies sev prātā uzburt traku fantāzijas ainiņu, kurā viss iet kā pa diedziņu. Nezinu vai apzināti, bet izrādīšana tieši gadu mijas laikā ir ļoti trāpīga, jo šis ir laiks, kad mēs veicam jaunā gada apņemšanās un tad tās ātri vien aizmirstam. Lūk laba viela pārdomām, kas filmu tieši šobrīd liek rekomendēt vairāk nekā jebkurā citā laikā.

Gala rezultātā šī nav ne gluži komēdija, ne drāma un ne arī piedzīvojumu filma. Patiesībā grūti to ielikt kādos konkrētos rāmjos. Tā drīzāk ir kā gandrīz divas stundas gara filizofiska skatāmviela, kurā ir no visa pa mazumiņam. Nedaudz humora, nedaudz darbības un vēl visa kā. Kopumā netipiski Stilleram un joprojām neesmu nonācis pie secinājuma vai labā nozīmē. Nedaudz pietrūka dinamikas un tas, visticamāk, neļāva līdz galam iegrimt notikumos.

Kapteinis Filipss: Somālijas pirātu gūstā (Captain Phillips)

Lai arī pēdējos pāris mēnešus bloga jaunumos ir svilpojis vējš, tas nevaid miris un autors joprojām ir gatavs padalīties savās domās par kinoteātru aktualitātēm. Lielo klusuma brīdi esmu nolēmis pārtraukt ar nupat kā noskatīto trilleri, drāmu spriedzes filmu (pēc izvēles) KAPTEINIS FILIPSS: SOMĀLIJAS PIRĀTU GŪSTĀ. Paldies par latvisko tulkojumu, taču tas ir tik garš, ka gribot negribot nākas atgriezties pie vistiešākā varianta, proti, Kapteinis Filipss.

Pols Grīngrāss pēdējās desmitgades (ar kapeikām) Holivudā ir spējis izcelties ar vairākām spriedzes bagātām filmām un laikam jau nav jēgas arī šeit sākt visiem labi zināmās slavas dziemas Bornam. Un atgriežas Pols ar biogrāfisku ekranizācijas darbu. Tie, kas nedzīvo, mucā noteikti ir dzirdējuši ne mazums lietu par ūber nabadzīgās Somālijas pirātu sirojumiem, kuri īpaši aktuāli bija pirms dažiem gadiem, kad transporta kuģus vēl neapsargāja militāristi un algotņi. Starp citu par šo tēmu ļoti izsmeļoši pirms Kino Citadele notikušā kino guru seansa izstāstīja Somālijā pabijušais Sandijs Semjonovs. Jāsaka paldies Kapteinim Filipsam, kurš par saviem piedzīvojumiem sarakstīja grāmatu, kurai tad arī Grīngrāss pieķērās.

Pirmā filmas odziņa noteikti ir Toms Henkss. Banāli tas izklausīsies, taču Henkss ir tas aktieris, kurš parāda, ka arī netēlošanu var notēlot. Ar to es, protams, gribu izcelt Henka prasmi pasniegt savus varoņus bez samākslotības piegaršas. Strādājot ar reāla cilvēka atveidošanu tas ir jo īpaši nozīmīgi. Te daudz varētu pamācīties Roberts „Lāpstas ģīmis” Patinsons, jo kad tavs režisors nobļaujas ACTION, ir jāsāk tēlot nevis jāpiedalas blenžanas sacensībās.

Savukārt Grīngrāsam var teikt paldies par pieturēšanos viņam raksturīgajam stilam. Tuvplāni, vēl vairāk tuvplāni un milzīga klātbūtnes sajūta nepazūd ne uz mirkli. Šoreiz viņš arī spēj pieburt spriedzi ainās, kurās praktiski nekas nenotiek. Tādējādi nebūs melots, ja teikšu, ka garlaicīgi nekļūst ne uz mirkli. Taču vēl lielāku paldies viņa saku par to, ka viņš necentās pasniegt savu taisnību kā tas bija ar Green Zone. Šoreiz mēs redzam abas medaļas puses un arī varam labāk saprast pirātu motivāciju.

Vai Kapteinis Filipss plūks laurus kino balvu sezonas laikā? Tas nepārsteigu, jo daudziem arī starp vērtētājiem Henkss ir iemīļots aktieris, tāpēc kā minimums nominācijām vajadzētu sekot. Savukārt mums kā skatītājiem vienkārši atliek baudīt ļoti kvalitatīvu rudens sezonas filmu, kura vienaldzīgu neatstās nevienu.

Kick-Ass 2: Jaunie supervaroņi 2 (Kick-Ass 2)

Klāt vasaras gaidītākais sīkvels un jāteic, ka vilšanās netika sagādāta.

Ar katru reizi tas noteikti skan ar vien banālāk un banālāk, taču man vēlreiz gribas uzsvērt, kas vasaras kino grāvēju sezonas laikā ir patīkami ik pa laikam atpūtināt smadzenes, noskatoties kaut ko alternatīvāku no tās pašas Holivudas puses. Augusta mēnesī grūti iedomāties labāku variantu par Kick-Ass 2, jo pirmā daļa kļuva zināmu kulta objektu kino gīku aprindās, bet sīkvels piedāvā nu jau nedaudz lielāku zvaigznīti Hloju Greisu Morecu un arī vienu no vēl nesenajiem Holivudas honorāru smagsvarniekiem Džimu Keriju. Filma balansē starp gīkisko un komerciālo.

Pirmā Kick-Ass daļa, esot uz ekrāniem, man paslīdēja garām, bet tad jau labu laiku vēlāk garlaicības mākts un izmantojot Lattelecom bezmaksas nomas iespējas un noskatījos „mazā ekrāna” versiju. Šoks bija pamatīgs, jo šī, no malas jocīgā paskata, filmele tiešām iespārdīja un izskatījās pēc vienkārši ideāla real life supervaroņu gabala. Prieks par sīkvela tapšanu bija neizmērojams. Un nu jau par to.

Kas ir mainījies attiecībā pret pirmo daļu? Nekas daudz. Galvenie varoņi ir par dažiem gadiem vecāki (tas īpaši izpaužas Hlojas varones gadījumā, jo no mazas meitenes nu jau viņa ir izaugusi par jaunu, agresīvu sievieti), reālo supervaroņu kustība ir attīstījusies utt. Viss notiek! Pirmā daļas atstāja plaši pavērtas durvis uz turpinājumu un tas veikli tiek izmantots. Filma saglabā pirmās daļas humorīgo (galvenais superļaundaris saģērbies par lateksa „bargo kundzi”) un vienlaikus absolūti nopietno noskaņu, kas arī šoreiz nostrādā bez aizķeršanās. Grūti pat vairāk ko piebilst, jo katram Kick-Ass cienītājam vajadzētu būt gana ar vārdiem „šī ir lieliska Kick-Ass otrā filma un neliks vilties”.

Ir forši, ja kino spēj sagādāt kādas spilgtākas emocijas un Kick-Ass divi man pašam uzjundīja vēlmi iziet ielās un cīnīties pret ļaunumu un netaisnību. Sociāli spēcīgs veikums :) Lūk to es saucu par kino skatīšanās pieredzi!

Elizeja (Elysium)

Nav grūti pamanīt, ka šogad norisinās īstens sci-fi filmu maratons, jo arī kinoblogeru seansos, sākoties vasaras sezonai, teju visas filmas pārstāv tieš šo žanru. Un pienāca laiks noskatīties arī projektu, kurš zināmās aprindās tika saukts par gada gaidītāko savā lauciņā.

Pirmā lieta, kas ir pat ļoti uzkrītoša Elizejā ir tās vide. Blūkamps ļoti labi zina kā izskatās īsti graustu rajoni un tā vien šķiet, ka šī pieredze neatstājas no viņa ne par soli uzņemot filmas. Visas viņa īsfilmas (paldies Sergejam), District 9 un nu arī Elizeja šajā ziņā ievēro vienādu rokrakstu. Līdzīgi kā Dž.Dž. Abramsam iet ar viņa monstriem. Šis rokraksts nav peļams, bet pārāk ieciklēties uz to nevajadzētu, jo tas jau sāks atgādināt elementāru iztēles trūkumu, nevis unikālu stilu. Nav pārmetums, drīzāk vienkārši subjektīvs skatītāja novērojums. Nevar gan noliegt, ka vizuālie efekti Elizejā ir nostrādāti lieliski, ieskaitot iespaidīgos kosmiskās stacijas panorāmas skatus.

Milzīgas uzslavas izskanējušas Koplija varoņa Krūgera virzienā. Daži pat gribētu redzēt filmu tikai ar viņu, taču es šajā jautājumā es krietni rezervētāks. Krūgera tēls, protams, ir spilgts un interesants, taču ne jau pirmo reizi uz ekrāniem parādas ļaundaris, kurš savā harizmā nomāc galveno varoni. Jauns ritenis šeit nav izgudrots. Uzslavas viņam, taču es nepiekristu, ka viņš ir vienīgā „derīgā” filmas lieta. Pietam arī Deimons savu varoni Maksu filmā iznes godam un nevar pārmest kādu trulu algas čeka atstrādāšanu.

Visā kopumā Elizeja ir pat ļoti baudāms sci-fi gabals, kas līdz klasikas statusa augstumiem neaizsniedzas, taču vienlaikus ir daudz tuvāk “īstajam”, nobružātajam sci-fi, kurš mums tik ļoti patīk. Daudz tuvāk par to pašu Star trek, kas ir kā glancētā versija. Karstajai vasaras kino sezonas ejot uz beigām, šim jaunumam noteikti nevajadzētu paskriet garām.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.