Černobiļas dienasgrāmatas (Chernobyl Diaries)

Par manu aizraušanos ar šausmu filmām (vai līdzīgiem projektiem) laikam reti kuram vairs nav zināms. Jaunākā filma, kas pie mums nonākusi no šī žanra ir Černobiļas dienasgrāmatas. Garām to laist es nevarēju. Ceru, ka filmas anotāciju esat jau lasījuši, jo sižetiskus sīkumus negribu atstāstīt.

Jāsāk ar to, ka Černobiļas dienasgrāmatas tapušas pateicoties Orenam Pelijam, kurš pirms dažiem gadiem pasauli satricināja ar teju bezbudžeta šausmu gabalu Paranormālā aktivitāte, jau tik ļoti labi zināmajā found footage manierē un turpina to darīt joprojām. Finansiāli ļoti veiksmīgi, bet saturiski diskutablā līmenī… Lai vai kā tur arī nebūtu, Pelijam šis ir kā sava veida side-project no slavenās franšīzes (nākamgad iznāk vēl kaut kas līdzīgs- Area 51), bet vienlaikus ļoti atgādina pašu Paranormālo parādību. Filmas budžets ir tikai viens miljons USD, tāpēc labi atpazīstamus aktierus saskatīt ir pagrūti. Un tas ir labi, jo grūtāk saprast, kurš tiks paņemts nākamais.

Lai arī Černobiļas dienasgrāmatas nav uzņemtas kā found footage, stils ir ļoti līdzīgs, jo ir samērā maz panorāmas skatu uz galvenajiem varoņiem un kamera pārsvarā seko tieši tiem līdzi, tā it kā operators pats būtu viens no filmas personāžiem. Ļoti daudz tiešu tuvplānu! Un tas ir labi, jo pat bez found footage iepīšanas ir jūtams labs klātbūtnes efekts. Saturiski gan filma neko jaunu nepiedāvā, respektīvi jūs to, visticamāk, savā šausmu filmu zelta klasikas fondā negribēsiet iekļaut.

Notikumi ir paredzami, bet filma labi pilda savu skatītāja raustīšanas funkciju. Daudziem jau tas šķiet lēti, bet pēkšņi trokšņi vai kaut kā ielekšana kadrā var neizbiedēt tikai tad, ja tam koncenrtēti gatavojas visas filmas garumā (piemēram, mans brālēns, skatoties filmu, izmantoja taktiku „ja es to neredzu, man nav bail”). Un jau sākumdaļā ir skaidrs, ka šādas situācijas būs ne mazums. Attiecīgi, par atslābinātu skatīšanos arī var aizmirst. Un mani tas pilnībā apmierināja, jo lielākas cerības uz filmu nemaz neliku.

Kas man ļoti patika, ir sasaukšanās ar man tik ļoti iecienīto Tarantino projektu Hostelis. Rietumnieku tūristi aizbrauc uz Austrumeiropu domādami, ka nekas slikts jau šeit nevar notikt (nav jau Ukraina gluži pasaules aizmirsts nostūris), bet tur nonāk tādā situācijā, kuru pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties. Jā, tieši šī „you never know” ideja man patika Hostelī un patika arī Černobiļas dienasgrāmatā. Tā kā padomājiet labi, kur doties nākamajā atvaļinājumā. Kur nu vēl ideālāk,  ja zin, ka filmā redzamā pilsētiņa ir pavisam reāla!

Visā kopumā Černobiļas dienasgrāmata ir nepretenzioza filma, kas pabiedēs, bet citādi nepārsteigs. Foršs klātbūtnes efekts. Atgādina tādu savdabīgu Hosteļa un Pakalniem ir acis crossover. Ja filmai nepieiet ar milzīgām ekspektācijām (bet kāpēc gan lai tādas būtu?), tad sanāk normāla izklaide.

Vīri melnā 3 (Men in black 3)

Vīri melnā ar savu neizsmeļami foršo stilu atgriežas uz ekrāniem un uzreiz arī pie mums. Nav noslēpums, ka Vīri melnā franšīze bijusi neaktīva jau aptuveni 10 gadus (kas tik nav noticis pa šo laiku) un te man uzreiz prātā ienāca divas franšīzes ar līdzīgu pieredzi, proti, Kliedziens un Amerikāņu pīrāgs. Tāpēc atskatoties uz Vīri melnā 3 gribas veikt nelielus salīdzinājumus ar minētajām franšīzēm.

Vīri melnā 3 ir ne tikai pašu „slepeno lietu” aģentu atgriešana uz ekrāniem, bet arī Vilam Smita atgriešanās lielbudžeta filmu pasaulē. Nekas vērienīgs nav redzēts kopš Henkoka un Es esmu leģenda. Bija jau laiks! Nekad neesmu bijis liels Vīri melnā fans, bet nekādas antipātijas pret tiem arī nav bijušas. Jaunās filmas veidotāji riteni no jauna izgudrot necenšas, proti, pieturas pie pirmo daļu stila un jokiem. Un ko tas nodrošina? Protams, to, ka mazāk prasīgie franšīzes fani (tie, kuri vienkārši ir sajūsmā par to ka „they’re back!!!”) noteikti ir apmierināti, bet kā tad paliek ar tiem, kuri grib vairāk? Nekā vairāk nav. Protams, ir tīri labi savērpts stāstiņš par to, kāpēc aģenti melnā vispār atgriežas uz ielām, bet pietrūkst kādas odziņas, kas to visu paspilgtinātu. Galu galā ir pagājuši jau 10 gadi un arī skatītāju gaume nav stāvējusi uz vietas (nezinu gan uz kuru pusi tā virzās…) tāpēc prāsīties prasījās pēc kādiem jūtamiem jauninājumiem. Pietam mēs taču šeit runājam par zinātnisko fantastiku, kur iespējas ir teju nelimitētas. Labi, es tagad nedaudz atvainošos-ceļošana laikā bija kas jauns priekš Vīri melnā (new stuff!), bet ne globāli skatoties.

Šai ziņā jau sākumā minētajās Kliedziens un Amerikāņu pīrāgs ceturtajās daļās viss notika daudz foršāk. Pīrāga gadījumā varēja pat caur ekrānu just, ka visi galvenie varoņi ir noilgojušies viens pēc otra un pēc savām lomām. Attiecīgi viss bija kā jau piedienas pīrāgam un ar lielu gandarījumu no aktieru puses. Savukārt Kliedziens 4 bija savas franšīzes labākajās tradīcijās, atgriežot visus galvenos varoņus no pirmajām filmām. Pievienojot dažas šķietami nebūtiskas fīčas (on line translēšanu internetā) arī tika nodrošināta up to date sajūta. Vīri melnā 3 uz šī fona atstāj krietni vien samocītāku izskatu. Tiesa, aktieri savu darbu paveic teicami un arī vizuāli viss ir ekselenti. Kas vēlreiz liek atgriezties pie jau minētā-filma savas sērijas ietvaros ir laba, bet nespēj nodrošināt tādu haipu par turpinājumu kā, piemēram, Ātrs un bez žēlastības piektā daļa.

Secinājumi šoreiz ļoti vienkārši. Vīri melnā 3 neatkāpjas no tā, kas labi darbojās pirmajās divās filmās, bet tajā pašā laikā neatstāj to sajūtu, ka turpinājums tiešām bija vajadzīgs. Nav pārliecības, ka tā būs finansiāli veiksmīga, tāpēc šis tad arī varētu būt galapunkts franšīzei. Vienlaikus filma pēc visiem Holivudas kanoniem ir labi nostrādāta un šajā ziņā nekādas haltūras nav bijušas. Pag, es samelojos. Šī jau bija 3D filma, bet to 3D tā pagrūtāk bija pamanīt…. Ejam, noskatamies un atvadamies no citplanētiešu pieskatītājiem.

Kas gaidāms, kad gaidāms bērns (What to Expect When You’re Expecting)

 

Paralēli visiem grāvējiem (Atriebēji, Karakuģis utt.) šoreiz nolēmu dot iespēju arī kādai sev mazāk tipiskai filmai. Izvēle krita uz it kā romantisko komēdiju Kas gaidāms, kad gaidāms bērns. Raudzīsim kā tas viss izskatījās ar manām acīm.

Taisnību sakot bija tikai viens konkrētas apstāklis, kurš izvēlēties tieši šo girl flick (es labi rēķinājos ar pamatauditoriju KinoKult ;)),proti, aktrises! Iedomājieties Dženiferu Lopesu, Kameronu Diazu, Elizabeti Benksu (bez atbaidošā Hunger games meikapa) un uzlēcošo zvaigzni Bruklinu Dekeri. Satriecoši! Tas viss uzreiz atgādina tādus projektus kā Valentīna diena un Vecgada vakars, proti, plašs klāsts ar labi zināmiem aktieriem un vairāki paralēli noritoši stāsti. Šī formula jau ir izmantota un kopumā ar mainīgām sekmēm, jo ne abi Holivudas vecmaistara Gerija Māršala darbi nostrādāja. Tātad formula nav pilnīga, bet studija Liongates arī nolēma izmēģināt savu veiksmi. Kases ieņēmumi liecina, ka risks nav attaisnojies… Bet ne par to ir stāsts! Kas gaidāms, kad gaidāms bērns no zināmās shēmas tomēr nedaudz atkāpjas, jo galvenie varoņi, kas šajā gadījumā ir pāri, tiek savirzīti viens otram daudz tuvāk un pateicoties tam filma nešķiet tik saraustīta.

Jau minēju, ka šī filma ir pamatā domāta sievietēm un pāriem, jo tā ir par bērnu gaidīšanas procesu. Katram pārim šis ceļš ir savādāks, kas izgaiņā potenciālo filmas rutīnu, bet nemaina faktu, ka vislabāk to tomēr saprastu cilvēki, kas kaut kam līdzīgam ir gājuši cauri paši. Man pašam bērnu pagaidām vēl nav, tāpēc arī neņemos spriest par to, kas varbūt bija attēlots neprecīzi utt. Tāpēc skatīšanās sanāca absolūti bez iespringšanas un izbaudot komiskās epizodes, kuras tiešām netrūka. Un manis minētās aktises savās lomās bija iejutušās izcili, tāpēc uz ekrāna redzamais šķita maksimāli ticami un pārliecinoši. Attiecīgi, mans mērķis attaisnoja līdzekļus.

Secinājumi? Es uz romantiskajām komēdijām allaž esmu skatījies bez aizspriedumiem, kā uz „brain off” laika pavadīšanu. Šī filma gan atšķiras no citām, jo caur un caur domāta tieši sieviešu auditorijai. Ja uz to iet čaļi, esiet brīdināti, šeit sievišķie hormoni izteikti dominē un tie var nomākt arī labus jokus.

Diktators (The Dictator)

Saša Barons Koens atgriezies ar savu jaunāko mēģinājumu paironizēt pilnīgi par visiem, bet šoreiz viņš īpašu uzmanību velta sievietēm un pasaules politiskajai iekārtai (-tām). To visu, protams, viņš dara savā jaunākajā filmā Diktators. Un viņam atkal tas ir izdevies. Nu vismaz lielākoties ir.

Visi mēs labi zinam Koena slavenākos radītos varoņus (Ali G, Borats un Bruno) un zinam arī to, kādā stilā tika uzņemtas Bruno un Borata lielā ekrāna versijas. Proti, tās tika veidotas kā mockumentary, tātad atsevišķas epizodes tika uzņemtas cilvēkiem nezinot, kas ir Koens un ka notiekošais ir iestudējums, nevis reāla intervija (piemēram, Borata ciemošanās feministu klubā). Diktatorā tas atkrīt. Iemesli patiesībā ir pat ļoti labi saprotami, jo ekspluatēt dīvainu žurnālistu no Kazahstānas vai homoseksuālu žurnālistu no Austrijas ir daudz vieglāk nekā būtu ar tirānu no izdomātas valsts. Tāpēc nemetīsimies uzreiz pārmest Koenam par to, ka viņš pievērsās klasiskam mākslas kino. Turklāt dažas lietas ir savās vietās, proti, lai arī Aladīns un viņa „taisnīgi” vadītā valsts ir fikcija, viss pārējais +/- ir uz reālām lietām balstīts. Piemēram, Megana Foksa vai Edvards Nortons…

Jau ar saviem iepriekšējiem varoņiem Koens pamanījās iekulties pamatīgās nepatikšanās un tiesas prāvās un kā nu ne, ja reiz viņš savu filmu laikā paspēja aizskart ļoti plašas cilvēku (minoritāšu) masas. Šoreiz Koens ķēries pie ragiem jau smagākām zivīm, proti, politiskajām. Un konkrēti, arī mums labi zināmiem (paldies informācijas laikmetam), tirāniem un teroristiem. Te gan Koenam ir paveicies, jo daļa no viņiem pa šo zemi vairs nestaigā, bet tāpat drosmīgs solis pasmieties un paironizēt arī par viņiem. Un ne tikai par tirāniem, bet arī par rietumu demokrātijas īpatnībām un to, kas un kā īsti pasaulē tiek vadīts. Taimings padevies teju ideāls. Vēl nesenā atmiņā Binladena likvidēšana (or not?), notikumi Lībijā un Ziemeļkorejā, kā arī šūmēšanās ap Irānu un tās urāna bagātināšanu „medecīniskiem” nolūkiem. Kā redzam, vēl aktuālākā laikā būtu pagrūti trāpīt. Un visus šos notikumus Koens veikli izmantoja savās reklāmas kampaņās (atceramies izgājienu uz Oskara ceremonijas sarkanā paklāja). Kampaņa bija izcila, kas arī radīja zināmas bažas, ka promotional daļa būs labāka par pašu filmu, bet tik traki par laimi nav.

Visā kopumā Diktators ir kaut kas starp Bruno (šis tas bija OK, bet kopumā vilšanās) un Boratu. Tas ne tuvu nav tik vājš kā Bruno, bet arī līdz Boratam nespēj aizsniegties. Un maz ticams, ka Koenam kādreiz vēl tas izdosies. Ejam, skatamies un smejamies bez aizspriedumiem teju par visu. Bet esiet uzmanīgi, Koens jokus mētā kā no ložmetēja, tāpēc smejoties par vienu, var neizdoties iebraukt jau nākamajā. Un esiet brīdināti arī par to, ka filma nav uzņemta Bruno & Borat stilā, bet ir ļoti aktuālā sekojot šī brīža pasaules notikumiem.

The Possesion posteris/Šausmu stūrītis

Un te nu klāt arī kinocast.lv iedvesmotais ieraksts. Turpinot apskatīt efektīvus šausmu filmu plakātus, esmu nonācis līdz kārtējai filmai no sērijas “bija viena meitene ar ļauno garu apsēstību” jeb The Possesion.

Savā žanrā izskatās labi un skat, lomā arī Vinčesteru papucītis (kas gribēs, sapratīs) Džefrijs Dīns Morgans. Vismaz kāda pazīstama seja. Un vēl interesantāk, roku pielicis arī pats Sems Raimi! Plakāts arī labs un diskomfortabls. Nezinu kā jums, bet man jau ir iekāriens  šo redzēt.

Un mums uzreiz arī ir savs treileris, kurā arī labi redzams, ka šis nebūs nekāds raw footage variants (kā, piemēŗam The devil inside). Nē, šis izskatās labi nostrādāts! Vai arī jūs redzējāt Rabīnu, kurš meties cīņā ar ļaunumu?

Kino blogeri ielūdz uz filmas Prometejs speciālo seansu

Kino blogeri strādā arī naktīs, tāpēc ilgi nebija jāgaida jau līdz mūsu nākamajam pasākumam. Un kādam vēl! Katram ir jāaug savā meistarībā un šoreiz esam spējuši piesaistīt gada gaidītāko sci fi filmu pasaulē PROMETEJS! Zinot Ridliju Skotu mūs sagaida kārtīgs, hard core sci fi (ok, zinātniskā fantastika priekš ne gīkiem :)).

Tik tālu varam pateikt, ka filmu skatīsimies 31.maijā (tātad kā vieni no pirmajiem pasaulē), kā parasti Kino Citadele. Seanss sākas 18:30 (lūgums rēķināties ar to, ka pasākums beigsies aptuveni 21:15) un biļetes jau var iegādāties, tāpēc negaidam pēdējo mirkli. Jau sākumā minēju kino blogeru progresu un te der izcelt, ka zaļo gaismu mums iepriekš deva viena no lielākajām Holivudas studijām Warner bros, bet šoreiz par labu esam mūsu darbību ir novērtējis vēl viens Holivudas milzis 20th Century Fox. Not bad, vai ne :)

Lūk ko par filmu stāsta kolēģis Sergejs no kinokults.lv:

Lai atklātu cilvēces rašanās noslēpumus, pētnieku komanda dodas ceļojumā un vistālāko Visuma nostūri, kurā viņi centīsies atrast atbildes uz mūžsenajiem jautājumiem. Kaut kur tur – vistumšākajos kosmosa labirintos, pētnieku komandai nāksies iesaistīties nežēlīgā cīņā ne tikai par savu, bet arī par visas cilvēces izdzīvošanu…

Galvenās lomas filmā atveido uzlecošās zvaigznes Nūmī Rapase (zviedru “Meitene ar Pūķa Tetovējumu”) un Maikls Fassbenders (“Inglourious Basterds”, “A Dangerous Method”), kā arī Šarlīze Terona, Idriss Elba un Gajs Pīrss.

Šī ir Ridlija Skota triumfāla atgriešanās pie žanra, kas padarīja to pasaulslavenu – pozicionēta kā “filma ar “Svešā”DNA”, tā ir domāta ne tikai “Svešo”, bet visiem kvalitatīvas fantastikas cienītājiem. Nesen iegūtais “R” reitings (“15″ Eiropā) tikai apliecina, ka tīņiem domātās bezsmadzeņu izklaides vietā mūs gaida bezkompromisu redzējums no cilvēka, kuram, būtībā, varam teikt Paldies par “netīrās fantastikas” žanru kā tādu.

Jaunajā filmā Ridlijs sola atklāt visu, kas palika nepateikts 30 gadu laikā, kopš iznāca filma “Svešais”, un izdarīt to kvalitatīvi jaunā līmenī – filma pilnībā uzņemta 3D formātā, kas garantē tā izcilo kvalitāti.

Pasākumu kā allaž rīko KinoKults.lv, nofilmets.lv, KinoTeikumi.lv, KinoCast.lv un KinomMovies.com. Bet informatīvi atbalsta tvnet.lv.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.