Černobiļas dienasgrāmatas (Chernobyl Diaries)
Maijs 30, 2012 1 komentārs
Par manu aizraušanos ar šausmu filmām (vai līdzīgiem projektiem) laikam reti kuram vairs nav zināms. Jaunākā filma, kas pie mums nonākusi no šī žanra ir Černobiļas dienasgrāmatas. Garām to laist es nevarēju. Ceru, ka filmas anotāciju esat jau lasījuši, jo sižetiskus sīkumus negribu atstāstīt.
Jāsāk ar to, ka Černobiļas dienasgrāmatas tapušas pateicoties Orenam Pelijam, kurš pirms dažiem gadiem pasauli satricināja ar teju bezbudžeta šausmu gabalu Paranormālā aktivitāte, jau tik ļoti labi zināmajā found footage manierē un turpina to darīt joprojām. Finansiāli ļoti veiksmīgi, bet saturiski diskutablā līmenī… Lai vai kā tur arī nebūtu, Pelijam šis ir kā sava veida side-project no slavenās franšīzes (nākamgad iznāk vēl kaut kas līdzīgs- Area 51), bet vienlaikus ļoti atgādina pašu Paranormālo parādību. Filmas budžets ir tikai viens miljons USD, tāpēc labi atpazīstamus aktierus saskatīt ir pagrūti. Un tas ir labi, jo grūtāk saprast, kurš tiks paņemts nākamais.
Lai arī Černobiļas dienasgrāmatas nav uzņemtas kā found footage, stils ir ļoti līdzīgs, jo ir samērā maz panorāmas skatu uz galvenajiem varoņiem un kamera pārsvarā seko tieši tiem līdzi, tā it kā operators pats būtu viens no filmas personāžiem. Ļoti daudz tiešu tuvplānu! Un tas ir labi, jo pat bez found footage iepīšanas ir jūtams labs klātbūtnes efekts. Saturiski gan filma neko jaunu nepiedāvā, respektīvi jūs to, visticamāk, savā šausmu filmu zelta klasikas fondā negribēsiet iekļaut.
Notikumi ir paredzami, bet filma labi pilda savu skatītāja raustīšanas funkciju. Daudziem jau tas šķiet lēti, bet pēkšņi trokšņi vai kaut kā ielekšana kadrā var neizbiedēt tikai tad, ja tam koncenrtēti gatavojas visas filmas garumā (piemēram, mans brālēns, skatoties filmu, izmantoja taktiku „ja es to neredzu, man nav bail”). Un jau sākumdaļā ir skaidrs, ka šādas situācijas būs ne mazums. Attiecīgi, par atslābinātu skatīšanos arī var aizmirst. Un mani tas pilnībā apmierināja, jo lielākas cerības uz filmu nemaz neliku.
Kas man ļoti patika, ir sasaukšanās ar man tik ļoti iecienīto Tarantino projektu Hostelis. Rietumnieku tūristi aizbrauc uz Austrumeiropu domādami, ka nekas slikts jau šeit nevar notikt (nav jau Ukraina gluži pasaules aizmirsts nostūris), bet tur nonāk tādā situācijā, kuru pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties. Jā, tieši šī „you never know” ideja man patika Hostelī un patika arī Černobiļas dienasgrāmatā. Tā kā padomājiet labi, kur doties nākamajā atvaļinājumā. Kur nu vēl ideālāk, ja zin, ka filmā redzamā pilsētiņa ir pavisam reāla!
Visā kopumā Černobiļas dienasgrāmata ir nepretenzioza filma, kas pabiedēs, bet citādi nepārsteigs. Foršs klātbūtnes efekts. Atgādina tādu savdabīgu Hosteļa un Pakalniem ir acis crossover. Ja filmai nepieiet ar milzīgām ekspektācijām (bet kāpēc gan lai tādas būtu?), tad sanāk normāla izklaide.
),proti, aktrises! Iedomājieties Dženiferu Lopesu, Kameronu Diazu, Elizabeti Benksu (bez atbaidošā Hunger games meikapa) un uzlēcošo zvaigzni Bruklinu Dekeri. Satriecoši! Tas viss uzreiz atgādina tādus projektus kā Valentīna diena un Vecgada vakars, proti, plašs klāsts ar labi zināmiem aktieriem un vairāki paralēli noritoši stāsti. Šī formula jau ir izmantota un kopumā ar mainīgām sekmēm, jo ne abi Holivudas vecmaistara Gerija Māršala darbi nostrādāja. Tātad formula nav pilnīga, bet studija Liongates arī nolēma izmēģināt savu veiksmi. Kases ieņēmumi liecina, ka risks nav attaisnojies… Bet ne par to ir stāsts! Kas gaidāms, kad gaidāms bērns no zināmās shēmas tomēr nedaudz atkāpjas, jo galvenie varoņi, kas šajā gadījumā ir pāri, tiek savirzīti viens otram daudz tuvāk un pateicoties tam filma nešķiet tik saraustīta.
).
