Diktators (The Dictator)

Saša Barons Koens atgriezies ar savu jaunāko mēģinājumu paironizēt pilnīgi par visiem, bet šoreiz viņš īpašu uzmanību velta sievietēm un pasaules politiskajai iekārtai (-tām). To visu, protams, viņš dara savā jaunākajā filmā Diktators. Un viņam atkal tas ir izdevies. Nu vismaz lielākoties ir.

Visi mēs labi zinam Koena slavenākos radītos varoņus (Ali G, Borats un Bruno) un zinam arī to, kādā stilā tika uzņemtas Bruno un Borata lielā ekrāna versijas. Proti, tās tika veidotas kā mockumentary, tātad atsevišķas epizodes tika uzņemtas cilvēkiem nezinot, kas ir Koens un ka notiekošais ir iestudējums, nevis reāla intervija (piemēram, Borata ciemošanās feministu klubā). Diktatorā tas atkrīt. Iemesli patiesībā ir pat ļoti labi saprotami, jo ekspluatēt dīvainu žurnālistu no Kazahstānas vai homoseksuālu žurnālistu no Austrijas ir daudz vieglāk nekā būtu ar tirānu no izdomātas valsts. Tāpēc nemetīsimies uzreiz pārmest Koenam par to, ka viņš pievērsās klasiskam mākslas kino. Turklāt dažas lietas ir savās vietās, proti, lai arī Aladīns un viņa „taisnīgi” vadītā valsts ir fikcija, viss pārējais +/- ir uz reālām lietām balstīts. Piemēram, Megana Foksa vai Edvards Nortons…

Jau ar saviem iepriekšējiem varoņiem Koens pamanījās iekulties pamatīgās nepatikšanās un tiesas prāvās un kā nu ne, ja reiz viņš savu filmu laikā paspēja aizskart ļoti plašas cilvēku (minoritāšu) masas. Šoreiz Koens ķēries pie ragiem jau smagākām zivīm, proti, politiskajām. Un konkrēti, arī mums labi zināmiem (paldies informācijas laikmetam), tirāniem un teroristiem. Te gan Koenam ir paveicies, jo daļa no viņiem pa šo zemi vairs nestaigā, bet tāpat drosmīgs solis pasmieties un paironizēt arī par viņiem. Un ne tikai par tirāniem, bet arī par rietumu demokrātijas īpatnībām un to, kas un kā īsti pasaulē tiek vadīts. Taimings padevies teju ideāls. Vēl nesenā atmiņā Binladena likvidēšana (or not?), notikumi Lībijā un Ziemeļkorejā, kā arī šūmēšanās ap Irānu un tās urāna bagātināšanu „medecīniskiem” nolūkiem. Kā redzam, vēl aktuālākā laikā būtu pagrūti trāpīt. Un visus šos notikumus Koens veikli izmantoja savās reklāmas kampaņās (atceramies izgājienu uz Oskara ceremonijas sarkanā paklāja). Kampaņa bija izcila, kas arī radīja zināmas bažas, ka promotional daļa būs labāka par pašu filmu, bet tik traki par laimi nav.

Visā kopumā Diktators ir kaut kas starp Bruno (šis tas bija OK, bet kopumā vilšanās) un Boratu. Tas ne tuvu nav tik vājš kā Bruno, bet arī līdz Boratam nespēj aizsniegties. Un maz ticams, ka Koenam kādreiz vēl tas izdosies. Ejam, skatamies un smejamies bez aizspriedumiem teju par visu. Bet esiet uzmanīgi, Koens jokus mētā kā no ložmetēja, tāpēc smejoties par vienu, var neizdoties iebraukt jau nākamajā. Un esiet brīdināti arī par to, ka filma nav uzņemta Bruno & Borat stilā, bet ir ļoti aktuālā sekojot šī brīža pasaules notikumiem.

About these ads

3 Responses to Diktators (The Dictator)

  1. Pingback: 2012. gada pirmā 1/2 TOP 10 filmas Latvijā « kinommovies

  2. Par Foksu vārēji pateikt priekšā, jo 1. treileris jau pateica, bet par Nortonu gan nevajadzēja teikt. ;)

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: