Dzelzs Vīrs 3 (Iron Man 3)

Pirms Pain & Gain blogeru seansa radās laba izdevība Dzelzs vīrs 3 plusus un mīnusus apspriest ar Sergeju Timoņinu no kino.kults.lv un jāteic, ka vairākos jautājumos mūsu domas bija stripri vien līdzīgas. Tiesa gan šeit apspriest es varu tikai atsevišķas nianses, jo pārējais jau būtu nekrietna spoilošana.

Manā skatījumā lielākā problēma ar Dzelzs vīra turpinājumu (un tas lielā mērā attiecas arī uz otro daļu) ir pamatīga atkāpšanās no realitātes. Pirmā filma spēja izcelties uz teju jebkuras MARVEL lielās ekranizācijas fons, jo piedāvāja supervaroni, kurš principā ir vienkāršs cilvēks, bet labi un moderni bruņots. Pats bruņojums, protams, ar reālo musdienu pasauli vēl nesaskanēja, bet nepameta doma, ka vēl pavisam nedaudz un šādi vai ļoti līdzīgi ietērpi parādīsies arī šaipus ekrānam. Tagad Dzelzs vīrs no tā attālinās un visas ekrānā redzamās darbības jau sāk izskatīties ar vien nesavienojamākas ar realitāti. Lai gan tajā pašā laikā der arī paturēt prātā, ka šeit savu iespaidu nevar neatstāt arī Atriebēji, kuri minētās robežas sagrāva.

Zināmas mieles sagādāja arī tas, cik filma ir kļuvusi pavirša pret Tonija Stārka bruņām kā tādām. Sākotnēji Stārkam bruņas bija kā bērns, viņa paša lolojums un tas lielā mērā turpinājās arī otrajā daļā. Taču trešajā filmā Stārkam to jau ir vairāk par uzvalkiem skapī un viņš vienas cīņas laikā var „pārsēsties” neskaitāmas reizes. Iespējams tā arī ir zināma atsauce uz pašiem komiksiem (ja baigi grib, tad to var saskatīt), bet nedomāju, ka risinājums ir tas veiksmīgākais.

Taču visu iepriekš minēto pat es pats skatu pietiekami relatīvi, jo tās jau ir manis paša filmai uzkrautās ekspektācijas un fanbojiskās vēlmes. Dzelzs vīrs 3 neskatoties uz trūkumiem, lielā mērā tomēr spēj turpināt Atriebējos uzsākto taciņu (Dzels vīrs 3 finansiālo megapanākumu galvenais nodrošinātājs), kas ir specefektiem pārbagāta, humorīga, patriotiska un harizmātiska supervaroņu ņemšanās uz ekrāna. Šajā ziņā viss ir vislabākajā kārtībā un nav nekādu šaubu, ka arī Dzelzs vīrs 3 ir pieskaitāms pie zīmola veiksmīgajiem projektiem, taču vienmēr gribas vēl vairāk, kas arī labi parāda fanu pieķeršanos. Pretējā gadījumā būtu vienalga. Pietam tieši ar šo Marvel projektu arī tiek uzsākta Atriebēju otrā fāze.

Tā pati Karamašīna tikai patriotiskāka.

Ir zināmas aizdomas, ka tagad tādas filmas kā Dzelzs vīrs 3, Tors 2 un Kapteinis Amerika 2 gūs lielus (lielākus) panākumus tieši dēļ fanu lielās mīlestības pret Atriebējiem kopumā un ne tik daudz aiz patikas pret konkrētajiem varoņiem. Jebkurā gadījumā marš uz kinotrātriem atklāt vasaras kino sezonu!

Blogeri aicina uz Tumsā: Zvaigžņu ceļš (Star Trek Into Darkness) pirmizrādi.

Par spīti tam, ka vienīgais “Star”, ko tuvākajā laikā dzirdēsim režisora JJ Abrams sakarā, būs “Wars”, ar “Star Trek” viņam izdevās izcili atdzīvināt filmu sēriju, kura pēdējā desmitgadē bija vairāk pazīstama kā parodiju avots, un nav nekādu šaubu, ka šis turpinājums būs labāks par oriģinālu – galu galā, tam pašam JJ Abrams ir lieliski zināms, kādu vietu popkultūrā ieņem „The Empire Strikes Back”!

Zvaigžņu kuģa “Enterprise” apkalpe atklāj, ka viņu darbība un principi tiek iedragāti pašas organizācijas iekšienē. Pasaule grimst dziļāk bezcerībā. Kapteinis Kērks uzņemas vadīt operāciju, kuras mērķis ir notvert cilvēku, kurš atbildīgs par šo haosu un kura spēkos ir iznīcināt visu cilvēci.

Filmā redzēsim gan visas vecās sejas (Kriss Pains, Zakarijs Kvinto, Zoī Saldanja, Karls Urbans, Saimons Pegs… vārdu sakot visus), gan arī seriāla jaunpienācējus – Alisi Īvi un filmas ļaundari neatkārtojamā Benedikta Kamberbača (BBC seriāls „Šerloks”) izpildījumā. Domājam, ka to, ka mūs gaida pašas augstākās raudzes specefekti, 3D un lens flare efekti, nemaz nevajag pieminēt – pašsaprotami!

Sekojot “Kinoblogeri piedāvā” seansu tradīcijai, filmu (šoreiz 3D versijā) skatīsimies nedēļu ātrāk par citiem – liels paldies iet ārā Paramount Pictures, USS Enterprise apkalpei, Viljamam Šatneram personīgi un lai Spēks ir ar Jums (oops!)

Tiekamies šī gada 9. Maijā, 18:00, k/t Kino Citadele, 11.Auditorijā! Biļetes jau ir pārdošanā: NOPIRKT!

Ielūdz:

Sergejs Musatovs, Kinocast.lv

Sergejs Timoņins, Kinokults.lv

Raivis Žvagiņš, Lelde Veidemane, Uldis Burkevics, Nofilmets.lv

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv

Varenais no Oza zemes (Oz the Great and Powerful)

Uz ekrāniem iznācis viens no gada ambiciozākajiem (fiansiālajā ziņā) projektiem Varenais no Oza zemes. Daudz šķēpi lauzti par to kā Reimi būs izdevies ienest savu rokrakstu Disney projektā un vai tas vispār būs izdevies.

Jāsāk ar to, ka jau no sākta gala Varenais no Oza zemes esmu uztvēris par ģimenes projektu un šādien projektiem, protams, ir jāievēro zināmus kanonus, kurus citiem ir grūtāk pieņemt. Minimāls vardarbības līmenis, pamācoša stāsta morāle, laimīgas beigas-tie ir tikai daži no tiem. Viss kā pēc notīm.

Visbiežāk vērtējot Ozu, tiek vilktas paralēles ar Bērtona režisētās Alise brīnumzemē veiksmēm un neveiksmēm. Par to, kāpēc Disney piesaista vērienīgus un brīvi domājošus režisorus, taču tad viņus ierāmē striktās robežās. Tā tas tiešām ir, bet manuprāt Reimi ir krietni vien veiksmīgāk ticis galā ar šo sarežģīto uzdevumu (vilks paēdis un aita dzīva). Tālāk par to kāpēc.

Pirmkārt Ozs necenšas visu smagumu iznest uz viena personāža pleciem (Deps un trakais cepurnieks un pat ne pati Alise!) tā vietā uzsvari tiek sadalīti, kas elementāri mazina iespēju ieslīgt darba rutīnā un cerēt, ka veiksmi atnesīs viens varonis. Otrkārt filma ir padevuies daudz gaisīgāka pateicoties humoram. Franko dabas dotais komiķa talants savijās lieliskās saspēlēs ar pārējiem varoņiem, kas dod to tik ļoti nepieciešamo atraisītību. Skatoties Alise, es brīžiem beidzos nost no garlaicības, bet šoreiz net tuvu. Un trešais faktors-filmai ir padevies teju ideāls 3D (konvertētā Alises versija bija vienkārši nožēlojama), kas uzliek pareizos uzsvarus vizuāli spilgtajā un savdabīgajā Oza pasaulē. Spilgts pierādījums tam, ka kvalitatīvs un mērķtiecīgs 3D var dot pievienoto vērtību. Vidējais pirksts attīstības heiteriem!

Krāšņā Oza zemes vide.

Pietam nelaime ar Alisi bija arī tā, ka absolūtais vairums gaidīja gotisku, jokainu un vienkārši „Bērtonisku” versiju, taču saņēma tikai modernu, mūsdienīgu iznākumu, kas bija radīts ģimenes auditorijai. Tas radīja vilšanos. Un iespējams tieši par Bērtona nespēju, ne tik daudz par pašu filmu. Nesaku, ka Reimi nav sava spilgta rokraksta, taču apmplitūda starp viņa režisētajām šausmu filmām un to pašu Zirnekļcilvēka franšīzi ir gana plaša, lai ar ierāmēšanu nenodarbotos.

Ozs noteikti patiks ģimenēm. Šobrīd ir tas laiks, kad uz ekrāniem nav nevienas lielas animācijas filmas (tuvojas Krūdi), tāpēc šī lieliska alternatīva. Patiks arī pieaugušajiem, kuri nav aizmirsuši par pasaku burvību. Jautra, krāšņa un labsirdīga izklaide garantēta.

Hobits: Negaidīts ceļojums (The Hobbit: An Unexpected Journey)

Gada episkākā filma nu ir aiz muguras un rodas jautājumi par to vai tiešām bija tik episki kā solīts. Par šīm atziņām tad arī turpinājumā.

Jāsāk ar to, ka Hobita grāmatu par laimi vai diemžēl (izvēlieties pareizo) neesmu lasījis, bet tajā pašā laikā filmu skatījos kopā ar cilvēkiem, kuri to ir daījuši. Attiecīgi nesakritības es pats saskatīt nevarēju, bet man pavisam noteikti par tām pastāstīja. Un tādas ir bijušas daudz… Uz mani tas gan iespaidu neatstāj, jo es vērtēju filmu, tāpēc „atrodi 10 atšķirības” spēle man nav aktuāla. Ja reiz esmu sācis no saturiskās puses, tad uzreiz arī varu piebilst, ka filma ir tiešām pastiepta. Intensīvas epizodes nomaina garas prātuļošanas ainas, kas vienlaikus ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Un tas liek aizdomāties, ka Hobita ekranizēšana vienā filmā to varētu padarīt par šedevru. Šī bija viena no tām retajām filmām, kura pat neskatoties uz izstieptību nešķita garlaicīga. Man, kā konkrētās literatūras nepārzinātājam, bija interesanti un es spēju vienkārši nodoties piedzīvojumam.

Un nu arī saldais ēdiens jeb 48 fps tehnoloģija. Zināmā mērā visa mana intriga par to pazuda jau līdz skatīšanās brīdim, jo atsauksmes bija tik daudz, ka visu jau varēja labi iztēloties. Mans viedoklis par tehnoloģiju ir stipri vien neviennozīmīgs. Es allaž esmu bijis PAR jaunu tehnoloģju attīstību kino industrijā, tāpēc arī vienmēr esmu stāvējis arī 3D atbalstītāju pusē. Esmu pārliecināts, ka pareizi izmantojot doto tehnoloģiju var panākt izcilu pievienoto vērtību, tāpēc tikai dēļ neveiksmīgākiem piemēriem (kuros ir acīmredzama 3D birkas piekāršana papildus peļņas gūšanai) nevar atmest ar roku.

Tieši tas pats ir arī ar 48 fps. Protams, ir ļoti daudzas lietas, kuras ir jāpieslīpē, bet dzidrais filmas attēls ir inovācija pie kuras ir pamazām jāpierod. Pieļauju arī, ka šis formāts nav piemērojams gluži katram žanram (atkal tiešas paralēles ar 3D) un ir daži apstākļi, kuri par to nerada ne mazāko šaubu. Paņemsim kaut vai Bena Afleka režisēto Argo (gada labākā filma, varbūt?), kurā ar attēlu tika manipulēts tā, lai tas izskatītos mazāk kvalitatīvs. Un tas ir vietā. Attiecīgi ir jāturpina noslīpēt formātu un rūpīgi domāt, kurai filmai tas der un kurai neder. Hobita gadījumā? 50/50, bet to lielā mērā var novelt vienkārši uz nepierastību. Bija ainas, kurās tas nedaudz traucēja, bet, piemēram, pazemes epizodēs dzidrais attēls vienkārši elementāri palīdzēja visu labāk saskatīt.

Lai arī Hobits neattaisno visas uz sevi liktās cerības, tas ir un paliek kā vērienīga pasakas ekranizācija. To jāskatās kaut vai tāpēc, lai pēc tam varētu iesaistīties diskusijā.

Viesnīca “Transilvānija” (Hotel Transylvania)

Mans šī gada animācijas filmu maratons kinoteātros turpinās un šoreiz bija novedis līdz jaunākajai aktualitātei-Viesnīca „Transilvānija”. Nenoliegšu, gaidīju šo animācijas lenti jau pēc nosaukuma uzzināšanas vien. Un šis gājiens bija zīmīgs ar vienu niansi…

Un tā nianse ir izvēlētā valoda. Allaž esmu iestājies par filmu skatīšanos oriģinālvalodā, JO ne reti vien tieši oriģinālie tēlu ierunātāji arī nodrošina lielu daļu no visas filmas vērtības. Attiecīgi skatoties dublētu versiju (pat ja tā ir izdevusies), jebkurā gadījumā nākas zaudēt lielu daļu no satura. Tas, protams, neattiecas uz maziem bērniem. Un tas viss ir galīgi garām, jo maksājot 3-4 Ls par biļeti, gribas saņemt visu, kas ir paredzēts. Vietējie aktieri vs Holivudas zvaigznes… Tas nav vienas un tās pašas naudas vērts. Šis viss penteris domāts, lai jūs patiesi saprastu, ko es domāju par dublāžām, taču šoreiz es pieļāvu izņēmumu. Un biju patīkami pārsteigts, jo ir labi! Katrā ziņā nekā kaitinoša nebija un aktieri ir labi padarījuši savu darbu. Un to saku es-zvērināts dublāžu oponents. Bet tam var arī būt cits izskaidrojums, proti, atšķirībā no labi zināmām franšīzēm, šeit nav izveidojies elementārs pieradums pie oriģinālajiem ierunātājiem.

Kas attiecas uz filmas saturu-interesants gājiens no autoru puses, jo šoreiz galvenie filmas varoņi ir teju visi iespējamie, zināmie mošķi un monstri (ekhm, Cabin in the woods…). Tas arī mani piesaistīja un ieaicināja kino zālē. Visi viņi, protams, pasniegti alternatīvā veidolā, proti, kā pavisam nevainīgi un jauki radījumi. Ģimenes filma galu galā. Bet ir forši, jautri un pavisam noteikti nav garlaicīgi. Labi pavadīts laiks, nedaudz savādāku varoņu kompānijā.

Viesnīca „Transilvānija” ir jau piektais lielais animācijas hīts šogad Latvijā, kuram tā vien šķiet sekos vēl viens, novembra beigās. Rekomendējama skatāmviela katram animācijas cienītājam un šoreiz droši varat neskādēt arī LV versiju.

Nezūdošais ļaunums: Atmaksa (Resident Evil: Retribution)

Mūs sasniedzis piektais Nezūdošais ļaunums, kuram šoreiz dots nosaukums Atmaksa. Kam un kas tieši tiek atmaksāts man īsti skaidrs nekļuva. Un ne tikai tas vien…

Pirms iedziļināties piektās daļas notikumos, laikam derētu iepazīstināt potenciālos lasītājus ar to, kādas tad ir manas attiecības ar Nezūdošā ļaunuma brendu. Pirmā iepazīšanās spēli notika jau ļoti sen, laikā kad PS1 pats krutākais, kas videospēļu pasaulē bija radīts. Pazīšanās ilga tikai dažas nedēļas, jo tas man iezīmējās kā laiks, kad šāda veida izklaide kļuva ar vien mazāk saistoša (līdz interese pazuda pavisam, uz neatgriešanos). Samērā līdzīgas ir arī manas attiecības ar filmu franšīzi. Pirmās divas daļas redzētas, bet pavirši, savukārt trešo daļu neesmu pat fragmentāri redzējis! Ceturtā un piektā daļa noskatīta pilnā apmērā. Ar to visu es vēlos uzsvērt, ka saturiskā Nezūdošais ļaunums daļa ir tā, kura mani objektīvi visu šo gadu garumā ir saistījusi vismazāk. Es tajā vienkārši neesmu iedziļinājies no paša sākuma un tagad to mainīt vairs negrasos (starp citu, filmas sākumā skatītājiem tiek sniegts ātrs ieskats tajā, kas tad īsti un kāpēc ir noticis).

Piektajā daļā darbības pārceļas uz pašas ļaunuma impērijas Umbrella midzeni, proti, uz milzīgu poligonu, kas tiek izmantots kā izmēģinājumu vieta vīrusam. Un kā izmēģinājumu trusīši tiek izmantoti cilvēku kloni, kuri tiek pieražoti cik vien nepieciešams. Šādā veidā (liekot vēl vairāk zaudēt jebkādu realitātes pavedienu) tiek pamatota populāro spēles un filmu varoņu atgriešana starp dzīvajiem. Viss pārējais manā skatījumā ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekš redzētā. Zombiju masveidīga slaktēšana, zombiju slaktēšana tuvcīņās utt. Ā, un vēl jau tāds kā neliels dumpis Umbrella iekšienē, kas gan mani maz interesē, jo kā jau teicu, sižetam īpašu vērību nepievēršu. ATMAKSA vēl jo vairāk liek uz visu franšīzi raudzīties kā uz savdabīgu, nišīgu izklaidi. Un šī niša ir stilizēts, action, zombij-šausmu mordabojs ar lunkano un izskatīgo Jovoviču priekšgalā. Un galvenais uzsvars ir uz stilizētību, jo Nezūdošais ļaunums ar to spēcīgi izceļas uz citu zombijfilmu fona. Un vizuāli ir labi nostrādāts arī šoreiz.

Vai ir vērts skatīties piekto Nezūdošo ļaunumu? Ja esat šai franšīzei sekojuši līdz tik tālu, tad nav iemesla, lai finiša taisnē pārtrauktu (vēl VIENA filma un tad būs viss). Ja neesat šīs franšīzes skatītājs, tad nav arī jēga pēkšņi par tādu kļūt. Jebkurā gadījumā iesaku tam visam pieiet maksimāli neiespringstot. Necenšieties pārlieku iedziļināties notiekošajā, vienkārši izbaudiet bildi. Šis ir tas gadījums, kad minētais padoms tiešām var būt zelta vērts. Jo būsim reāli, Andersons ir drausmīgs scenārists…

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.