Voltera Mitija slepenā dzīvē (The Secret Life of Walter Mitty)

Ir notikusi Stillera atgriešanās režisora kreslā un tā nav pagājusi bez pārsteigumiem, jo par tipisku redzēto nevar nosaukt.

Bens Stillers jau ir ielocījis rokas režijā un kā pēdējo piedāvāja lielisko komēdiju Tropiskā vētra, kuru daudzi noteikti ir ievietojuši savas zelta klasikas plauktā. Pateicis to, man jāturpina ar to, ka Voltera Mitija slepenā dzīve ir kaut kas no pavisam citas operas. Nedaudz mānīgs jau ir pats treileris, kurš liek domāt, ka skatīsies, ja ne gluži fantāziju, tad kaut ko pietuvinātu tam. Un atkal garām! Nē, tā nebūt nav fantāzijas filma un ir zināms apjukums par redzēto, jo Stillers ir viens no tiem cilvēkiem no kura filmām tu sagaidi kaut ko labi zināmu un paredzamu.

Mitija stāsts ir tāds ar kuru ir viegli sasaistīties praktiski jebkuram cilvēkam. Domāju mēs visi sevi esam reizumis pieķēruši situācijā, kad reālas darbības vietā izvēlamies sev prātā uzburt traku fantāzijas ainiņu, kurā viss iet kā pa diedziņu. Nezinu vai apzināti, bet izrādīšana tieši gadu mijas laikā ir ļoti trāpīga, jo šis ir laiks, kad mēs veicam jaunā gada apņemšanās un tad tās ātri vien aizmirstam. Lūk laba viela pārdomām, kas filmu tieši šobrīd liek rekomendēt vairāk nekā jebkurā citā laikā.

Gala rezultātā šī nav ne gluži komēdija, ne drāma un ne arī piedzīvojumu filma. Patiesībā grūti to ielikt kādos konkrētos rāmjos. Tā drīzāk ir kā gandrīz divas stundas gara filizofiska skatāmviela, kurā ir no visa pa mazumiņam. Nedaudz humora, nedaudz darbības un vēl visa kā. Kopumā netipiski Stilleram un joprojām neesmu nonācis pie secinājuma vai labā nozīmē. Nedaudz pietrūka dinamikas un tas, visticamāk, neļāva līdz galam iegrimt notikumos.

Gals klāt! (This Is the End)

Bija jāpaiet vairāk nekā gadam un divdesmit filmām, lai beidzot kino blogeru seansos būtu iespēja noskatīties īstenu komēdiju. Pietam pavisam banāla iemesla dēļ-Sergejs ir iemīlējies Emmā Vatsonē. Nē, nē nesatraucietes, jo The Bling Ring mēs viņam neļausim rādīt.

Ir jāizdomā labu iemeslu, lai kārtējo reizi sasauktu kopā šobrīd aktuālākos komēdiju aktierus (ne tikai) un vēl ar to nopelnītu, tāpēc Sets Rogens nolēma pieiet jautājumam radoši-izveidojot „patiesu” komēdiju. Pietam apokaliptiska mēroga. Nav pirmā reize, kad Holivuda nolemj pasmieties filmā par sevi un savām aizkulisēm, bet jau krietni retāk redzams, kad aktieri to dara atveidojot paši sevi.

Gals klāt! Galvenā zvaigžņu masa sastāv no čaļiem, kuri redzami filmas posteros, bet nevar nepieminēt, ka uz mini lomiņām uzpeld vesels lērums pazīstamu seju, daļai no tām vienkārši pastāvot fonā un tā arī nebilstot ne vārda (Zaks Efrons, ibio). Un tas labi parāda projekta vērienu. Tālākais par laimi ir komiķu labākajās tradīcijās, jo Sets Rogens ir tāds kāds viņš ir visās filmās, to pašu var teikt par Barušelu, Franko un pārējiem. Vai tas nozīmē, ka viņi vienkārši ir slikti aktieri? Protams, ka nē- ir atrasta sava niša. Nu, ja nu vienīgi Rogens… Regulārās atsauces uz iepriekšējām filmām arī pasaka priekšā, kāpēc vispār esi atnācis uz kinoteātri-šie čaļi lielā mērā ir nodrošinājuši nepretenziozas komēdijas pastāvēšanu pēdējās dekādes laikā.

Jokus Gals klāt! Bliež kā ar ložmetēju un tas, protams, rezultējas tajā, ka ne visi ir izdevušies, taču pat neveiksmīgākos eksemplārus labi izceļ sevis atveidošana. Pietam pārsteidz arī vizuālais vēriens, jo filmas otrajā pusē apokalipse tiek atspoguļota pilnā spožumā un efekti ir labāk nostrādāti par ne vienu vien grāvēju. Pašas, pašas beigas vispār noraus jumtu tiem, kuriem šobrīd vecums ir 20-30 gadi. Paši redzēsiet! Galvenās atziņas-filmu IR jāredz un blogeriem IR biežāk jārāda „tīras komēdijas”.

 

Džeims Franko un kino blogeri ielūdz uz Gals klāt!

Tas brīdis ir klāt – beidzot pirmā „īstā” komēdija „Kinoblogeri piedāvā” seansā, bez jebkādiem „bet” nacistu, gangsteru, vampīru vai pensionētu grāvējfilmu varoņu veidolos. Joks, protams – tas, kas mūs sagaida šoreiz, ir pat vēl jaudīgāk, jo kopā ar visu patreizējo Holivudas komēdijspēku „eliti” piedzīvosim neko citu, kā Pasaules Galu. Lai gan likās, ka jau izjokojāmies pērnajā Decembrī…

Bohēmisku aktieru ballīti pārtrauc neizprotamas un graujošas dabas parādības – vairums viesu namu pamet, bet paliek daži tuvākie draugi, tai skaitā arī Sets Rogens un Džona Hils. Pārtikas un dzeramā nav daudz, iziet uz ielas ir pārāk bīstami, taču “zālītes” un citu narkotisko vielu viņiem ir pārpārēm, bet pienāk brīdis, kad nopietna iemesla dēļ puiši ir spiesti bēgt no mājas, lai meklētu glābiņu un atklātu atbildi uz jautājumu – kas ir tas, kas viņus apdraud?

Joki mazi – taču tā nedomā Sets Rogens, Džona Hils, Džejs Baručels, Denijs Makbraids, Maikls Sera, Azizs Ansari un vēl vidēji 100500 mūsdienu komēdijfilmās un komēdijseriālos redzētas un arī neredzētas sejas, kuras arī vainojamas visā mūs gaidošajā vājprātā. Džada Apatova vārdu titros nemana, taču nešaubieties ne mirkli – emocionāli viņš ir kopā ar mums, tāpat kā visuresošais Džeimss Franko, kura mājā arī norisinās viss filmā redzamais neprāts (Sergejs no Kinokults.lv tur ir bijis un apliecina, ka filma ir reāla).

Un tagad, pavisam nopietni – gaidam Jūs visus uz Pasaules Gala ballīti aka filmas pirmizrādi šī gada 4. Jūlijā, 18:00, k/t Kino Citadele 4. zālē! Biļetes nav daudz.

Pasākuma oficiālais drinking game – “saskaiti slavenības filmā”, palīglīdzekļi (alus, sidrs, vīns) būs pieejami k/t bufetē! Bet prezentācija šoreiz solās būt īpaši smieklīga, jo to veidos un prezentēs Sergejs no Kinocast.lv!

 

Tiekamies kopā ar visiem blogeriem:

 

Sergejs Musatovs, Kinocast.lv

Sergejs Timoņins, Kinokults.lv

Raivis Žvagiņš, Lelde Veidemane, Uldis Burkevics, Nofilmets.lv

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv

Optimista stāsts (Silver Linings Playbook)


Optimista stāsts ir teju vai pa kluso pielavījusies kinoteātriem, jo neskatoties uz spilgto aktieru komandu, par šo filmu runā krietni vien mazāk nekā, piemēram, par Hobitu vai Atsvabinātais Džango (kas turklāt iznāk tikai nākamgad). Nav gan arī tik traki, jo Ziemeļamerikas apskatnieki domā, ka tieši Optimista stāsts varētu kļūt par vienu no gadumijas veiksmīgākajiem projektiem.

Optimista stāsts kā reiz lieliski iederās Ziemassvētku gaidīšanas un sagaidīšanas periodā. Lai arī šī nav Ziemassvētku filma, tā tiešām ļauj nedaudz piebremzēt un ļoti neuzbāzīgā veidā padomāt par to, kam ir jēga, kam nav jēgas un kā to vispār noteikt. Kūpera varonis nonāk psihiatriskajā klīnikā pēc tam kad ir piedzīvojis spēcīgu dusmu lēkmi. Ticis ārā, viņš ir pilnībā pārliecināts, ka spēs normāli atgriezties savā vecajā dzīvē (visas detaļas par notikušo jāskatās pašiem). Atklājas gan, ka viss ir daudz sarežģītāk un filmas turpinājums principā kalpo kā savdabīga dzīves restartēšana, jo sākumā vecā tiek nojaukta teju pamatos, bet jaunā (labākā), tiek būvēta pa virsu. Un rīkojoties jāmēģina visā saskatīt to sudraba maliņu.

Nemelošu un teikšu kā ir-galvenā „sarkanā lupata”, domājot par Optimista stāstu, bija tieši aktieri. Bredlijs Kūpers ir krietni virs sava vidējā limeņa un iespējams aizvadījis labāko lomu karjerā, bet vēlos uzsvērt vārdu „iespējams”, jo Limitless tur pat vien blakus ir. Dženifera Lourenca ir kā mana vājība, tāpēc sīkāk prieku par viņs redzēšanu nemaz nevajag komentēt. Un visbeidzot Roberts De Niro… De Niro tā ir ekstra klase, bet kā šī ekstra klase izpaužas, lielā mērā atkarīgs no viņa ieienteresētības konkrētā projektā. Lielākā daļa no viņa pēdējo gadu filmām ir bijusi kā laika vai maka aizpildīšana un to ļoti labi var saskatīt viņa darbībā. Optimista stāsts ir kā atveldzējoša pārmaiņa, jo De Niro beidzot atkal ieliek visu sirdi un dvēseli, nav vienaldzīgs. Tātad pat De Niro šo filmu apstiprina. Gandrīz aizmirsu par Krisu Takeru, kurš parādījās epizodiski, bet spēja ienest filmā arī savu humoru.

Domāju viss iepriekš uzskaitītais jau ir ieviesis skaidrību par to vai Optimista stāstu ir vērts redzēt. Pastarpināti visiem rudens/ziemas sezonas lielajiem hītiem šī būs kā patīkama alternatīva. Lieliski pavadītas divas stundas!

Tusnis ringā (Here Comes the Boom)

Izvēle par labu Tusnis ringā krita pavisam vienkāršu iemeslu dēļ-kaut ko tiešām ļoti gribējās noskatīties, bet viss cits bija vai nu jau redzēts, vai galīgi neinteresēja. Nedaudz negaidīti par savu izdarīto izvēli saņēmu negāciju dušu jau burtiski sēžot kinozāles krēslā un ar acs kaktiņu skatoties, ko Angs Lī un Džeims Kamerons stāsta par Pī dzīve… Labi ne par to stāsts, turklāt, jo vēl patīkamāk ir smieties pēdējam, jo cilvēki, aizspriedumu vadīti, palaiž garām ko tiešām sakarīgu.

Pēdējā laikā Adamam Sandleram neklājas viegli. Viņa filmas kļūst tupākas un arī producēšanas kompānijas Happy Medison citi projekti ar labu box office nevar palepoties, tajā skaitā arī Tusnis ringā. Un tas ir patiesi žēl, jo kā reiz tieši Kevina Džeimsa flikam ir daudz vairāk plusu nekā mīnusu. Filmas treilers var radīt nepareizu iespaidu par to, ka šī ir rēcamā komēdija par nabaga tusnīti (patiesībā Džeims ir teicamā kaujas formā), kurš paslīd, nokrīt un visi par to gardi var pasmieties. Taču tā nav, jo ātri vien skatītājs saprot, ka filma ir smieklīga, bet lielākais uzsvars ir vērsts uz to, kā cilvēks pārvar sevi, kā uzstāda teju nesasniedzamas mērķus. Pietam to visu dara nevis sevis, bet citu dēļ. Soli pa solim mēs sekojam galvenā varoņa ceļam uz šī mērķa sasniegšanu.

Filmas pamatā ir cīņas sports un tā autentiskumu nodrošināja pieaicinātie šīs jomas profesionāļi, kuri ir saistīti ar UFC (Ultimate Fighting Championship), kas tika filmā pasniegta kā virsotne. Jāsāk ar holandiešu leģendu Basu Rutenu, kurš karjeru jau ir beidzis un nesen kļuva par ASV pilsoni. Patiesībā viņš bija soļa attālumā, lai filmā atveidotu pats sevi. Pievienojam Marku Dellagroti, Džo Roganu (kurš ne tikai vada Baiļu faktoru, bet ir būtiska figūra arī UFC pasaulē) un sanāk varens kokteilis. Sandleram iekš Svētdienas tētuks bija Vanilla Ice… Tas palīdz uzburt teicamu sporta filmas atmosfēru un izstrādāt cīņu ainas līdz komēdijai apskaužami augstam līmenim.

Visi minētie, lieliskie komponetni netraucē filmai būt par sakarīgu komēdiju. Protams, neiztiek arī bez dažiem tādiem jociņiem, kurus labāk ātrāk aizmirst, bet filmas uzstādītais temps pats palīdz to izdarīt. Ja reiz jāmin kādi trūkumi, tad man nedaudz uz nerviem krita dažas klišejiskas un banālas sižeta nianses, bet tā vien šķiet, ka filmas autori vienkārši maksimāli koncentrējās uz sportisko nianšu noslīpēšanu.

Un tā arī pa lielam ir viena no galvenajām atziņām-šo pat verētu skatīt kā kind of sporta drāmu, ja vien jau pašos pamatos nebūtu dots komēdijas uzstādījums. Taču, kā jau minēju, šīs miksēšanās netraucē.

Septiņi psihopāti: par 11. blogeru seansu un filmu

Kino blogeru seansi nebeidz pārsteigt un ir sagādājuši vēl vienu lielisku filmu. Negribu to vispārināt, bet katram īstenam kino fanātam noteikti ies pie sirds traģikomēdija, kura spēcīgi atsaucas uz pašu lielā kino vidi.

Bijām jau stāstījuši, ka pastarpināti bojevikiem, fantastikai, trilleriem utt. ir vērts noskatīties kādu tīru komēdiju, tāpēc piedāvājām Septiņus psihopātus. Nodoms patiesībā realizējās tikai daļēji, jo komēdija tā ir, bet ne gluži „tīra”. Lai iesildītos, Sergejs no kinocast.lv no sākuma parādīja ieskatu viņaprāt spilgtākajos kino psihopātos, kuri dažādu žanru filmās ir redzēti pēdējo dekāžu laikā. Džokers (-i), Džonijs (atkal Džeks Nikolsons) u.c. Domāju, ka bilde apmēram ir skaidra.

Filma Septiņi psihopāti (kura gan vēl) patiesībā negaidīti un patīkami pārsteidza. Skatoties filmas treileri, kuru redzēju entās reizes, tā arī nespēju saprast, kas ir gaidāms. Skaidrs bija tikai tas, ka ir sagaidāms interesants aktieru ansamblis un potenciāli teicams režisora darbs. Līdzīgi kā ar Killing them softly. Viss iepriekš minētais filmā, protams, ir. Skatoties izkristalizējās, kādam žanram to var pierakstīt. Īsi izsakoties traģikomēdija slīpsvītra melnā komēdija. Skatoties Septiņus psihopātus, var no sirds izsmieties, BET tā neļauj ar smiešanos aizrauties, jo smiekli mijas ar drūmām, vardarbīgām un cietsirdīgām ainām. Uzsverot, kādus žanrus filma pārstāv.

Par ko ir Septiņi psihopāti? Par mūsdienās ļoti aktuālu problēmu-radošu krīzi. Ko darīt, kad rakstniekam, scenāristam absolūti trūkst idejas kvalitatīviem darbiem un kā rast iedvesmu radoša vakuma apstākļos. Tāds varētu būt īsais stāsta pārstāsts. Tas viss pasniegts ļoti savdabīgā veidā, meistarīgi samudžinot vairāku visnotaļ NE vienkārša likteņa cilvēku dzīves. Miksējot reālās ainas ar atstāstījumiem, veidojas pamatīgs, pavērsieniem bagāts stāsts. Galvenā vērtība tajā visā ir aktieriem. Par tiem jau stāstījām pirms filmas, taču tagad, pēc tās noskatīšanās, īpaši jāuzsaka Semu Rokvelu, kurš parāda meistarklasi. Filma saucas Septiņi psihopāti un Rokvelam izdodas vienkārši FENOMENĀLI parādīt psihopāta dabu. Nebaidīšos teikt, ka dēļ tā vien ir vērts filmu skatītīes. Viss-vairāk ne vārda.

Tiekamies rīt Mākoņu atlantā!

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.