Optimista stāsts (Silver Linings Playbook)


Optimista stāsts ir teju vai pa kluso pielavījusies kinoteātriem, jo neskatoties uz spilgto aktieru komandu, par šo filmu runā krietni vien mazāk nekā, piemēram, par Hobitu vai Atsvabinātais Džango (kas turklāt iznāk tikai nākamgad). Nav gan arī tik traki, jo Ziemeļamerikas apskatnieki domā, ka tieši Optimista stāsts varētu kļūt par vienu no gadumijas veiksmīgākajiem projektiem.

Optimista stāsts kā reiz lieliski iederās Ziemassvētku gaidīšanas un sagaidīšanas periodā. Lai arī šī nav Ziemassvētku filma, tā tiešām ļauj nedaudz piebremzēt un ļoti neuzbāzīgā veidā padomāt par to, kam ir jēga, kam nav jēgas un kā to vispār noteikt. Kūpera varonis nonāk psihiatriskajā klīnikā pēc tam kad ir piedzīvojis spēcīgu dusmu lēkmi. Ticis ārā, viņš ir pilnībā pārliecināts, ka spēs normāli atgriezties savā vecajā dzīvē (visas detaļas par notikušo jāskatās pašiem). Atklājas gan, ka viss ir daudz sarežģītāk un filmas turpinājums principā kalpo kā savdabīga dzīves restartēšana, jo sākumā vecā tiek nojaukta teju pamatos, bet jaunā (labākā), tiek būvēta pa virsu. Un rīkojoties jāmēģina visā saskatīt to sudraba maliņu.

Nemelošu un teikšu kā ir-galvenā „sarkanā lupata”, domājot par Optimista stāstu, bija tieši aktieri. Bredlijs Kūpers ir krietni virs sava vidējā limeņa un iespējams aizvadījis labāko lomu karjerā, bet vēlos uzsvērt vārdu „iespējams”, jo Limitless tur pat vien blakus ir. Dženifera Lourenca ir kā mana vājība, tāpēc sīkāk prieku par viņs redzēšanu nemaz nevajag komentēt. Un visbeidzot Roberts De Niro… De Niro tā ir ekstra klase, bet kā šī ekstra klase izpaužas, lielā mērā atkarīgs no viņa ieienteresētības konkrētā projektā. Lielākā daļa no viņa pēdējo gadu filmām ir bijusi kā laika vai maka aizpildīšana un to ļoti labi var saskatīt viņa darbībā. Optimista stāsts ir kā atveldzējoša pārmaiņa, jo De Niro beidzot atkal ieliek visu sirdi un dvēseli, nav vienaldzīgs. Tātad pat De Niro šo filmu apstiprina. Gandrīz aizmirsu par Krisu Takeru, kurš parādījās epizodiski, bet spēja ienest filmā arī savu humoru.

Domāju viss iepriekš uzskaitītais jau ir ieviesis skaidrību par to vai Optimista stāstu ir vērts redzēt. Pastarpināti visiem rudens/ziemas sezonas lielajiem hītiem šī būs kā patīkama alternatīva. Lieliski pavadītas divas stundas!

Tusnis ringā (Here Comes the Boom)

Izvēle par labu Tusnis ringā krita pavisam vienkāršu iemeslu dēļ-kaut ko tiešām ļoti gribējās noskatīties, bet viss cits bija vai nu jau redzēts, vai galīgi neinteresēja. Nedaudz negaidīti par savu izdarīto izvēli saņēmu negāciju dušu jau burtiski sēžot kinozāles krēslā un ar acs kaktiņu skatoties, ko Angs Lī un Džeims Kamerons stāsta par Pī dzīve… Labi ne par to stāsts, turklāt, jo vēl patīkamāk ir smieties pēdējam, jo cilvēki, aizspriedumu vadīti, palaiž garām ko tiešām sakarīgu.

Pēdējā laikā Adamam Sandleram neklājas viegli. Viņa filmas kļūst tupākas un arī producēšanas kompānijas Happy Medison citi projekti ar labu box office nevar palepoties, tajā skaitā arī Tusnis ringā. Un tas ir patiesi žēl, jo kā reiz tieši Kevina Džeimsa flikam ir daudz vairāk plusu nekā mīnusu. Filmas treilers var radīt nepareizu iespaidu par to, ka šī ir rēcamā komēdija par nabaga tusnīti (patiesībā Džeims ir teicamā kaujas formā), kurš paslīd, nokrīt un visi par to gardi var pasmieties. Taču tā nav, jo ātri vien skatītājs saprot, ka filma ir smieklīga, bet lielākais uzsvars ir vērsts uz to, kā cilvēks pārvar sevi, kā uzstāda teju nesasniedzamas mērķus. Pietam to visu dara nevis sevis, bet citu dēļ. Soli pa solim mēs sekojam galvenā varoņa ceļam uz šī mērķa sasniegšanu.

Filmas pamatā ir cīņas sports un tā autentiskumu nodrošināja pieaicinātie šīs jomas profesionāļi, kuri ir saistīti ar UFC (Ultimate Fighting Championship), kas tika filmā pasniegta kā virsotne. Jāsāk ar holandiešu leģendu Basu Rutenu, kurš karjeru jau ir beidzis un nesen kļuva par ASV pilsoni. Patiesībā viņš bija soļa attālumā, lai filmā atveidotu pats sevi. Pievienojam Marku Dellagroti, Džo Roganu (kurš ne tikai vada Baiļu faktoru, bet ir būtiska figūra arī UFC pasaulē) un sanāk varens kokteilis. Sandleram iekš Svētdienas tētuks bija Vanilla Ice… Tas palīdz uzburt teicamu sporta filmas atmosfēru un izstrādāt cīņu ainas līdz komēdijai apskaužami augstam līmenim.

Visi minētie, lieliskie komponetni netraucē filmai būt par sakarīgu komēdiju. Protams, neiztiek arī bez dažiem tādiem jociņiem, kurus labāk ātrāk aizmirst, bet filmas uzstādītais temps pats palīdz to izdarīt. Ja reiz jāmin kādi trūkumi, tad man nedaudz uz nerviem krita dažas klišejiskas un banālas sižeta nianses, bet tā vien šķiet, ka filmas autori vienkārši maksimāli koncentrējās uz sportisko nianšu noslīpēšanu.

Un tā arī pa lielam ir viena no galvenajām atziņām-šo pat verētu skatīt kā kind of sporta drāmu, ja vien jau pašos pamatos nebūtu dots komēdijas uzstādījums. Taču, kā jau minēju, šīs miksēšanās netraucē.

Septiņi psihopāti: par 11. blogeru seansu un filmu

Kino blogeru seansi nebeidz pārsteigt un ir sagādājuši vēl vienu lielisku filmu. Negribu to vispārināt, bet katram īstenam kino fanātam noteikti ies pie sirds traģikomēdija, kura spēcīgi atsaucas uz pašu lielā kino vidi.

Bijām jau stāstījuši, ka pastarpināti bojevikiem, fantastikai, trilleriem utt. ir vērts noskatīties kādu tīru komēdiju, tāpēc piedāvājām Septiņus psihopātus. Nodoms patiesībā realizējās tikai daļēji, jo komēdija tā ir, bet ne gluži „tīra”. Lai iesildītos, Sergejs no kinocast.lv no sākuma parādīja ieskatu viņaprāt spilgtākajos kino psihopātos, kuri dažādu žanru filmās ir redzēti pēdējo dekāžu laikā. Džokers (-i), Džonijs (atkal Džeks Nikolsons) u.c. Domāju, ka bilde apmēram ir skaidra.

Filma Septiņi psihopāti (kura gan vēl) patiesībā negaidīti un patīkami pārsteidza. Skatoties filmas treileri, kuru redzēju entās reizes, tā arī nespēju saprast, kas ir gaidāms. Skaidrs bija tikai tas, ka ir sagaidāms interesants aktieru ansamblis un potenciāli teicams režisora darbs. Līdzīgi kā ar Killing them softly. Viss iepriekš minētais filmā, protams, ir. Skatoties izkristalizējās, kādam žanram to var pierakstīt. Īsi izsakoties traģikomēdija slīpsvītra melnā komēdija. Skatoties Septiņus psihopātus, var no sirds izsmieties, BET tā neļauj ar smiešanos aizrauties, jo smiekli mijas ar drūmām, vardarbīgām un cietsirdīgām ainām. Uzsverot, kādus žanrus filma pārstāv.

Par ko ir Septiņi psihopāti? Par mūsdienās ļoti aktuālu problēmu-radošu krīzi. Ko darīt, kad rakstniekam, scenāristam absolūti trūkst idejas kvalitatīviem darbiem un kā rast iedvesmu radoša vakuma apstākļos. Tāds varētu būt īsais stāsta pārstāsts. Tas viss pasniegts ļoti savdabīgā veidā, meistarīgi samudžinot vairāku visnotaļ NE vienkārša likteņa cilvēku dzīves. Miksējot reālās ainas ar atstāstījumiem, veidojas pamatīgs, pavērsieniem bagāts stāsts. Galvenā vērtība tajā visā ir aktieriem. Par tiem jau stāstījām pirms filmas, taču tagad, pēc tās noskatīšanās, īpaši jāuzsaka Semu Rokvelu, kurš parāda meistarklasi. Filma saucas Septiņi psihopāti un Rokvelam izdodas vienkārši FENOMENĀLI parādīt psihopāta dabu. Nebaidīšos teikt, ka dēļ tā vien ir vērts filmu skatītīes. Viss-vairāk ne vārda.

Tiekamies rīt Mākoņu atlantā!

Kino blogeri ielūdz uz Septiņi psihopāti pirmo seansu

Pēc Argo noskatīšanās nav daudz laika gaidīt un jāķeras klāt nākamajm darbam. Un beidzot! Beidzot mēs varēsim blogeru seansā skatīt komēdiju (ja vien kāds par tādām neuzskata Iron Sky, Dark Shadows, Cabin in the woods…). Runa, protams, ir par Septiņi psihopāti.

Nezinu kā citiem, bet man personīgi Vudijs Harelsons un Kristofers Vokens allaž ir bijuši starp iecienītākajiem aktieriem, bet Kolins Farels tāds varētu būt, ja es staigātu kleitā un krāsotu lūpas. Khm, te arī par šo tēmu apstāšos. Respektīvi būs ko redzēt un ja vēl pie režisora kafijas krūzes ir Reiz Brigē veidotājs Martin McDonagh, tad tālāki komentāri vispār var būt lieki. Laikam jau nav sakritība, ka arī Farels te pat vien ir. Un laikam nav sakritība, ka ir tieši septiņi psihopāti, jo arī kino blogeru sindikāts sastāv tieši no septiņiem cilvēkiem. Septiņi rūķīši, Se7en… Nu tas cipars tiešām ir maģisks, lai neteiktu vairāk. Bildē arī saliku mūsu neofciālo lomu sadalījumu (dažiem paveicās mazāk), kurā sev atvēlēju Kolinu Farelu, JO viņa uzacis ir sasodīti līdzīgas manējām.

Un nu par galvenajām lietām. Filmu šoreiz skatamies veselu nedēļu pirms oficiālās izrādīšanas sākuma Latvijā un biļetes jau var pirkt. Puse jau ir izķertas. Sākam atkal 18:30. Būs prezentācija no Sergeja M, būs konkurss ar tiešām ekeselentām balvām. Šoreiz apbalvošanu pacelsim jaunā līmenī… Kā allaž laipni aicinātie pieteikties arī Facebook eventā, kur pie viena var ar arī apsaktīt seansa oficiālo posteri no Harija un iepazīties ar oficiālo preses relīzi.

 

Allaž draudzīgie:

Mister T Sergejs T kino.kults.lv

Mareks kinommovies.com

Sergejs M kinocast.lv

Ledle, Raivis un Uldis nofilmets.lv

Ģirts kinoteikumi.lv

Viesnīca “Transilvānija” (Hotel Transylvania)

Mans šī gada animācijas filmu maratons kinoteātros turpinās un šoreiz bija novedis līdz jaunākajai aktualitātei-Viesnīca „Transilvānija”. Nenoliegšu, gaidīju šo animācijas lenti jau pēc nosaukuma uzzināšanas vien. Un šis gājiens bija zīmīgs ar vienu niansi…

Un tā nianse ir izvēlētā valoda. Allaž esmu iestājies par filmu skatīšanos oriģinālvalodā, JO ne reti vien tieši oriģinālie tēlu ierunātāji arī nodrošina lielu daļu no visas filmas vērtības. Attiecīgi skatoties dublētu versiju (pat ja tā ir izdevusies), jebkurā gadījumā nākas zaudēt lielu daļu no satura. Tas, protams, neattiecas uz maziem bērniem. Un tas viss ir galīgi garām, jo maksājot 3-4 Ls par biļeti, gribas saņemt visu, kas ir paredzēts. Vietējie aktieri vs Holivudas zvaigznes… Tas nav vienas un tās pašas naudas vērts. Šis viss penteris domāts, lai jūs patiesi saprastu, ko es domāju par dublāžām, taču šoreiz es pieļāvu izņēmumu. Un biju patīkami pārsteigts, jo ir labi! Katrā ziņā nekā kaitinoša nebija un aktieri ir labi padarījuši savu darbu. Un to saku es-zvērināts dublāžu oponents. Bet tam var arī būt cits izskaidrojums, proti, atšķirībā no labi zināmām franšīzēm, šeit nav izveidojies elementārs pieradums pie oriģinālajiem ierunātājiem.

Kas attiecas uz filmas saturu-interesants gājiens no autoru puses, jo šoreiz galvenie filmas varoņi ir teju visi iespējamie, zināmie mošķi un monstri (ekhm, Cabin in the woods…). Tas arī mani piesaistīja un ieaicināja kino zālē. Visi viņi, protams, pasniegti alternatīvā veidolā, proti, kā pavisam nevainīgi un jauki radījumi. Ģimenes filma galu galā. Bet ir forši, jautri un pavisam noteikti nav garlaicīgi. Labi pavadīts laiks, nedaudz savādāku varoņu kompānijā.

Viesnīca „Transilvānija” ir jau piektais lielais animācijas hīts šogad Latvijā, kuram tā vien šķiet sekos vēl viens, novembra beigās. Rekomendējama skatāmviela katram animācijas cienītājam un šoreiz droši varat neskādēt arī LV versiju.

Kampaņa: vēlēšanu cirks (The Campaign)

Nu jau pāris nedēļas uz Latvijas kinoekrāniem ir vērojama cīņa starp diviem Holivudas komiķu smagsvariem-Vilu Farelu un uzlecošo zvaigzni Zaku Galifianakisu (nightmare instead of  last name). Un pasakiet vēl, ka daudzi no jums viņu zināja jau līdz Paģirām?!

Kampaņa vairāk atgādina politisku satīru, nekā tīru komēdiju. Tā kā Vils Farels ir stand up tipa komiķis, arī filmas humors pamatā tiek balstīts uz to, kas tiek pateikts, uz sarunām. Fiziskie jociņi, protams, arī ir, bet tie nedominē pār filmas saturu. Pie šādiem spēles nosacījumiem gribas izcelt abus galvenos varoņus, jo arī Galifianakis teicami tiek galā ar savu lomu (izteiktais dienvidnieka akcents vien ir ko vērts). Un tā tiešām izvēršas par līdzvērtīgu cīņu.

Brīžiem kampaņa pat vairāk sāk atgādināt politisku mockumentary gabalu, jo viss redzamais šķiet tik sasodīti ticams un kaut kur jau redzēts. Ok, neizlikšos-neesmu es ne tuvu stāvējis ASV politiskajai virtuvei un pat ne Latvijas (ja neskaita piedalīšanos vēlēšanās, referendumos), taču tieši tāds iespaids paliek. Sev izdevīgo cilvēku bīdīšana, balsu pirkšana caur masīvām vēlēšanu kampaņām utt. Bet tā tikai tāda neliela, liriska atkāpe, jo visam pāri tas tomēr ir un paliek smejamais gabals. Turklāt komēdija, kas pati arī necenšas tēmā parakties vēl dziļāk. Uzsveru VĒL, jo atšķirībā no ne mazums ASV kinozinātājiem, neuzskatu, ka šeit tas būtu virspusīgi darīts. Tagad tas pat šķiet pareizi, jo mēs taču te runājam par komēdiju, bet rakāties sūdos nevienam negribas.

Šoreiz garākos pārspriedumos par filmu nevēlos jeb nevaru dalīties, jo kino pēdējo nedēļu laikā man ir bijis tik daudz, ka uz visu redzēto var atskatīties tikai pavisam nedaudz. Kampaņu iesaku noskatīties, jo tā ir gana izklaidējoša filma ar labu sniegumu no Varela un Galifianakisa puses. Bet rēķinieties ar vienu- tā nav rēcamā* komēdija.

 

*filma, kurā daudz var smieties par nejēdzīgiem jokiem.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.