Mežoņi (Savages): par 8. blogeru seansu un filmu

Aizritējis nu jau astotais kino blogeru seanss, kurā šoreiz skatījāmies filmu MEŽOŅI, kuru mums sarūpējis pats Olivers Stouns. Internetā virmo ļoti dažādas atsauskmes (twitter, facebook un galu galā arī blogeru sindikāta iekšienē), taču es uzreiz vēlos izcelt vienu lietu, kuru der paturēt prātā, lasot turpinājumu-man filma patika!

Kā jau bijām solījuši visu šo laiku-prezentāciju šoreiz gatavoja un vadīja mūsu vienīgā meitene Lelde. Un izdevās viss vienkārši lieliski. Tik lieliski, ka turpmāk prezentācijas vadīs tikai Lelde. Nē, tas, protams, ir džoukijs, bet tiešām bija ļoti labi un mēs paši ar nepacietību gaidīsim nākamo izgājienu, kurš dziļā slepenībā jau top.

Šoreiz par filmu izteikšos pats un likšu mieru tviterotājiem. Jāsāk ar to, ka Stouna daiļradi pazīsti pietiekami labi un vienmēr ir paticis tas, ka viņš nav ieliekams konkrētos rāmjos. Protams, ir dažas iezīmes, kuras spiežas ārā praktiski katrā viņa darbā, taču šī rāmju neesamība attiecas tieši uz to, kāds ir žanrs, ar kādiem aktieriem viņš strādā utt. Tā, piemēram, šoreiz viņam ir labpaticis savest kopā Holivudas gandrīz veterānus Travoltu (damn, kā patika dažas ainas iekš Grease), Haijeku un allaž pārsteidzošo Del Torro ar ne gluži vairs jaunajiem Kiču, Laivliju un to otru džeku, kuru es nemaz nezinu.

Pirmais kas man patika-story telling maniere. Ne reti vien ar krimināltrilleriem sanāk tā, ka dēļ daudzo iesaistīto pušu esamības, mēdz pazust notikumu pavediens. Tu skaties, bet vairs nevari izsekot notiekošajam. Mežoņi piedāvā visu skaidri salikt pa plauktiņiem, jo līdz ko filmā parādās kāds jauns tēls, mums tiek tiešos vārdos izskaidrots kas viņš, ko viņš dara, kāda ir viņa motivācija utt. Manuprāt tas ļoti labi strādā. Ir reizes, kad vienkārši negribas domāt līdzi un tādās reizēs priekšā teikšana ir kā konfekte.

Otrā lieta, kas patika-noskaņu miksēšana. Mežoņi ir trilleris un kā jau Stounam piedienas, tur ir gana daudz atklātas vardarbības. Tas viss nāk kopā ar humoru, kurš burtiski caurvij visu filmu. Benisio Del Torro atveidotā varoņa kolorītie izgājieni auditorijā izraisīja smieklus katru reizi viņam parādoties kadrā un eleganti miksējās kopā ar filmas brutālo pusi. Brīžiem pat par daudz un laikam tā ir viena no tām niansēm, kas liek dažiem izteikties negatīvāk. Jā, to nevar noliegt-šis nav viscaur nopietns Stouna darbs ar dažiem melnā humora uzplēksnījumiem. Kaut kādā mērā filma atgādina izcilos Bēdīgi slavenos mērgļus, jo arī tur tika apspēlēta nopietna tēma, bet ar regulārām humora devām-devām, kurus nodrošina nevis „hi hi, ha hā” jociņi, bet varoņi ar savu ķermeņa valodu. Varētu teikt, ka Del Torro ir šīs filmas Kristofers Valcs. Nepārprotiet, es šīs filmas negrasos likt vienā plauktiņa, vienkārši ir zināmas asociācijas.

Nenoliegšu, ka manu iespaidu par filmu varēja spēcīgi ietekmēt blogeru seansa atmosfēra, jo uz katru komisko mīmiku, izteicienu, žestu auditorija reaģēja momentāli, kas arī nodrošināja lielisku noskaņojumu. Atgādināja Būda mežā un Neiznīcināmie 2 seansus, kur arī mēs neskatījāmies gluži komēdijas, bet gāja vairāk nekā jautri. Domāju, ka labi laiku pavadīsim arī nākamajā blogeru seansā, kurā skatīsimies Kazino aplaupīšana.

Kino blogeri ielūdz uz Mežoņi (Savages)

Triecientempā ejam uz priekšu. Pirms nepilnas nedēļas skatījāmies blogeru seansā lielisko Laika cilpa, šo piektdien (05.10.) blogeri rūpēsies par pareizo atmosfēru oficiālajā Bonda nakts maratonā, bet jau pēc nepilnas nedēļas mēs atgriežamies klasiskajā kino blogeri piedāvā formātā. Atgriežamies ar Olivera Stouna trilleri Mežoņi (Savages). 

Par to, kāpēc esam izvēlējušies Mežoņus kā nākamo filmu patiesībā īsteniem kino faniem nemaz nav gari jāskaidro. Stouns ir režisors, kurš komentārus gan savām filmām, gan pats sev neprasa jau vairāku dekāžu garumā. Jā, varbūt arī Stouns ne vienmēr ar savām filmām spēj trāpīt pašā desmitniekā, taču tā ir izcilo režisoru lieliskākā īpašība-pat ne tie labākie viņu veikumi paceļas virs žanra vidusmēra. Par to, kādi tad īsti ir Mežoņi, spriedīsim kopā.

Astotais blogeru seanss būs arī gana zīmīgs, jo pirmo reizi tajā prezentāciju gatavos un vadīs mūsu daiļā būtne Lelde! Tātad tā saucamais cīsiņu fests beidzot tiks pātraukts. Šeit pie reizes vēlos minēt, ka līdzšinējā prakse (ka prezentācijas vada tikai mūsu abi Sergeji) kaut kādā mērā ir likumsakarība, taču ne bezgalīga, jo pavisam noteikti arī pārējie blogeri tuvāko mēnešu laikā iesaistīsies to gatavošanā un prezentēšanā. Leldes iznāciens arī būs arī kā pirmais apliecinājums darbos šim apgalvojumam. Visam savs laiks un domāju, ka tas ieviesīs jaunas un interesantas vēsmas blogeru seansos.

Pats galvenais! Biļetes jau dažas dienas kā iegādājamas, šoreiz mēs būsim 11.auditorijā, tātad kopā 240 vietas. Ieraduma pēc noteikti piesakies FB eventam, lai tavi draugi redz, ka esi kruts un apmeklē labākos kino seansus Latvijā.

Kā allaž ielūdz tavi draudzīgie kaimiņi (khm, reference no Spiderman):

Mareks, kinommovies.com

Sergejs T kinokults.lv

Sergejs M kinocast.lv

Lelde, Uldis un Raivis, nofilmets.lv

Ģirts, kinoteikumi.lv

Karakuģis (Battleship)

Vasaras sezona ir atklāta un nekādas saistības ar Transformeriem! Tādas bija pirmās divas domas skatoties un pēc noskatīšanās. Protams, es domāju jauno Holivudas multimiljonu projektiņu Karakuģis.

Sākt šoreiz varētu ar lielāko mītu par Karakuģi, kurš valdīja arī Latvijā līdz filmas iznākšanai, proti, lielā līdzība ar Transformeriem. Šis mīts man ne līdz galam pieleca, jo arī treilerī neko tādu īsti nesaskatīju. Saistība ar Tranformeriem tiešām ir gaužām niecīga, jo patiesībā Karakuģis ir viena no retajām citplanētiešu invāzijas grāvēj filmām (man iemīļots noviziens). Nu tādām kā Neatkarības diena, Pasauļu karš un daļēji arī Kauja Losandželosā. Patiesībā GRĀVĒJU par alien invasion tematiku nav daudz. Šoreiz visam piemesta klāt pamatīga daļa oriģanilātes tieši notikumu epicentra izvēlē. Atdarinot slaveno galda spēles cīņa ir pārcelta uz plašajiem ūdeņiem, kas ļoooti minimāli ir izmantots iepriekš. Beidzot varam arī izbaudīt kaujas kuģu grandiozās iespējas. Un filmā nav neviena runājoša robota, kas jau ir labs iemesls, lai salīdzinājumi ar Transformeriem atkristu. Protams, abām filmām ir kas līdzīgs, proti, vizuālie efekti. Tie ir izcili nostrādāti un papildināti ar perfektu skaņu, kas nodrošina klātbūtnes efektu.

Piesieties var filmas neveiklajiem dialogiem, kuri nav neiederīgi, taču paši aktieri tiem tā īsti nenotic, tāpēc izpildījums nav no ticamākajiem. Bet šīs neveiklās situācijas izdodas veiksmīgi aizpildīt ar humoru, kas ļooooti atgādina iepriekšējo vērienīgo režisora Pītera Berga darbu Hancock. Un ar to jau es jums mēģinu dot mājienu, ka Karakuģis ir izklaidējoša plašā profilā.

Klausoties kolēģi kinocast.lv tiešām atskārtu-tikai aprīļa vidus un vasaras sezona klāt? Tā vien šķiet, ka Holivudai nebūtu iebildumu šo neoficiāli-oficiālo vasaras sezonas sākumu atbīdīt vēl uz mēnesi agrāk. Ja ne pie sevis mājās, tad vismaz globālā mērogā pavisam droši. Galu galā, ne reti vien vasaras blokbāsteriem tiešām paliek pašauri un ja ir iespēja šo termiņu paplašināt-kāpēc gan ne. Ir skaidrs, ka „vasaras sezona” laika gaitā jau ir kļuvusi par Holivudas reklāmas āķi, jo ar to tiek asociētas teju visas gada lielākās filmas (nu tās, kuras tev obligāti ir jāredz). Robežas paplašinās un vismaz globālā mērogā vasaru atklāj tieši Karakuģis, nevis Atriebēji (jūs bastardi!).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ja gribat izbaudīt filmu, kura pievienosies vērienīgākajiem citplanētiešu invāzijas Holivudas projektiem, tad Karakuģis ir īstā izvēle. Izcili vizuālie un skaņas efekti, lielisks un trāpīgs humors-vasaras kino sezona Latvijā ir atklāta!

P.S. Rihanna šajā grāvējā izskatījās kā jau popzvaigzne tādā varētu izskatītites, tāpēc sīkāk nekomentēšu :)

Džons Kārters (John Carter)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vienlaikus ar Ziemeļameriku, ar lielāku vai mazāku haipu Džons Kārters atceļojis arī uz Latviju. Īsā laikā sanācis lasīt un dzirdēt ne mazums atsauksmes no vietējiem blogeriem, kuras praktiski visas vieno tādi apzīmējumi kā „nenoslīpēti”, „vāji”, „garlaicīgi”, „paredzami” utt. Nav glaimojoši… Pienācis laiks arī manām atklāsmēm.

Iesākumam jāmin, ka noteikti nebiju pieskaitāms pie tiem, kuri Kārteru gaidīja ar haipu. Vai arī ar sākotnēju haipu, kurš ar katru nākamo studijas piedāvāto eye candy noplaka līdz „varbūt pat izlaidīšu” līmenim. Pateikšu pat priekšā-pirmā dzirdēšana par Kārtera ekranizāciju nāca no kinokults.lv, kad kolēga dalījās ar jaunāko treileri. Tad arī pamazām varēja sākt pētīt, kas tas Džons Kārters tāds ir un kāda suņa pēc Disney tam iztranžierēja 250 miljonus bakšu (@!#!)-summu ar kuru varētu līdz zobiem apbruņot Latvijas armiju. Ko gan citu darīt, ja kā fantastikas skatītājam, bet ne pārzinātājam šis vārds bija kaut kas jauns.

Ķeroties vērsim pie ragiem (rīkles)-filma šķiet pārāk vienkāršota. Vai nu kas, bet fantastika/zinātniskā fantastika nevar būt prasta. Kārterā viss stāsts ir pasniegts bez tās nepieciešamās dzirksteles, kas parasti ievelk žanrā. Aktieri šķiet OK, dekorācijas ir lieliskas un arī pats oriģinālais stāsts (cik nu esmu par to lasījis) ir zelta vērts. Arī režisors Endrjū Stentons ir, maigi izsakoties, aizrāvies ar tematiku, bet tad kas ir par problēmu? Kāpēc Kārters nespēj ievilkt sevi līdz galam? Varianti ir vairāki, bet man šķiet, ka pie vainas varētu būt pati studija un tās vēlme diktēt noteikumus radošajai komandai. Kad pie fantastikas ķeras klāt tādi dūži kā Kamerons, Skots vai Lukass-viņiem neviens neko diktēt nespēj. Un tad arī šī fantastikas maģija spēj nostrādāt. Disney patīk savas filmas bagātināt ar klišejām un pārspīlētu naivumu, kas šoreiz fimai ir laupījis asumu un dinamiku (piekritīsiet, ka ja ir kāda studija, kuras rokraksts ir izteikti jūtams, tad tā ir Dinsey). Līdzīgas bažas bija pērn pirms Cietais tērauds iznākšanas, taču toreiz filmai dinamiskums un spriedze netika atņemti. Kārteram tas iztrūkst. Neizteiksmīguma auru noteikti pastiprināja arī iespaids, ka lielākā daļa no notiekošā jau ir redzēts. Te gan neko nevar pārmest, jo Kārtera stāsts ir izķidāts un izmantots jau daudzu gadu garumā. Apzināti vai nē, bet daudzi fantastikas grāvēji aizņēmušies idejas no stāsta. Agrāk es to nezināju, bet tagad viss ir uzskatāmi redzams. Žēl, ka pašu iedvesmas avotu nolēma ekranizēt tikai tagad…

Diezgan interesantas izvēles tika veiktas kastinga procesā. Teilors Kičs jau bija redzēts supervaroņa lomā iekš X cilvēku spin off(a) un arī viņš nespēj izcelties uz miegainā fona. Iespējams pats arī lielā mērā to izraisīja. Nesaku, ka viņš bija slikts Džons Kārters, bet nebija arī ikonisks savā lomā. Cits stāsts ir par Marsa princesi Linnu Kolinsu (interesanti, ka arī viņa atviedoja varoni jau minētajā spin ofā), jo šī, salīdzinoši maz pazīstamā, amerikāņu aktrise, pārliecināja.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kādi secinājumi? Džons Kārters ir vizuāli smuki nostrādāts darbs, bet stāsts sevī tā īsti neievelk. Te pilnībā jāpiekrīt tiem blogeriem, kuri izcēla atkārtošanās sajūtu, kas lielā mērā arī nokauj iespēju vairāk pašam emocionāli iesaistīties uz ekrāna notiekošajā. Taču vienlaikus noteikti nevaru piekrist dažam labam izskanējušam apgalvojuma, ka šī varētu būt gada sliktākā filma. Tā kā draugi ejam un skatamies, bet pārlieku nesaceramies.

P.S. Bija gan viena iezīme, kas man pat ļoti simpatizēja-filmas humoriņš. Pareizie jociņi, pareizajās vietās. Tas kaut nedaudz izgaiņāja kopējo kūtro noskaņu.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.