Mežoņi (Savages): par 8. blogeru seansu un filmu
Oktobris 13, 2012 1 komentārs
Aizritējis nu jau astotais kino blogeru seanss, kurā šoreiz skatījāmies filmu MEŽOŅI, kuru mums sarūpējis pats Olivers Stouns. Internetā virmo ļoti dažādas atsauskmes (twitter, facebook un galu galā arī blogeru sindikāta iekšienē), taču es uzreiz vēlos izcelt vienu lietu, kuru der paturēt prātā, lasot turpinājumu-man filma patika!
Kā jau bijām solījuši visu šo laiku-prezentāciju šoreiz gatavoja un vadīja mūsu vienīgā meitene Lelde. Un izdevās viss vienkārši lieliski. Tik lieliski, ka turpmāk prezentācijas vadīs tikai Lelde. Nē, tas, protams, ir džoukijs, bet tiešām bija ļoti labi un mēs paši ar nepacietību gaidīsim nākamo izgājienu, kurš dziļā slepenībā jau top.
Šoreiz par filmu izteikšos pats un likšu mieru tviterotājiem. Jāsāk ar to, ka Stouna daiļradi pazīsti pietiekami labi un vienmēr ir paticis tas, ka viņš nav ieliekams konkrētos rāmjos. Protams, ir dažas iezīmes, kuras spiežas ārā praktiski katrā viņa darbā, taču šī rāmju neesamība attiecas tieši uz to, kāds ir žanrs, ar kādiem aktieriem viņš strādā utt. Tā, piemēram, šoreiz viņam ir labpaticis savest kopā Holivudas gandrīz veterānus Travoltu (damn, kā patika dažas ainas iekš Grease), Haijeku un allaž pārsteidzošo Del Torro ar ne gluži vairs jaunajiem Kiču, Laivliju un to otru džeku, kuru es nemaz nezinu.
Pirmais kas man patika-story telling maniere. Ne reti vien ar krimināltrilleriem sanāk tā, ka dēļ daudzo iesaistīto pušu esamības, mēdz pazust notikumu pavediens. Tu skaties, bet vairs nevari izsekot notiekošajam. Mežoņi piedāvā visu skaidri salikt pa plauktiņiem, jo līdz ko filmā parādās kāds jauns tēls, mums tiek tiešos vārdos izskaidrots kas viņš, ko viņš dara, kāda ir viņa motivācija utt. Manuprāt tas ļoti labi strādā. Ir reizes, kad vienkārši negribas domāt līdzi un tādās reizēs priekšā teikšana ir kā konfekte.
Otrā lieta, kas patika-noskaņu miksēšana. Mežoņi ir trilleris un kā jau Stounam piedienas, tur ir gana daudz atklātas vardarbības. Tas viss nāk kopā ar humoru, kurš burtiski caurvij visu filmu. Benisio Del Torro atveidotā varoņa kolorītie izgājieni auditorijā izraisīja smieklus katru reizi viņam parādoties kadrā un eleganti miksējās kopā ar filmas brutālo pusi. Brīžiem pat par daudz un laikam tā ir viena no tām niansēm, kas liek dažiem izteikties negatīvāk. Jā, to nevar noliegt-šis nav viscaur nopietns Stouna darbs ar dažiem melnā humora uzplēksnījumiem. Kaut kādā mērā filma atgādina izcilos Bēdīgi slavenos mērgļus, jo arī tur tika apspēlēta nopietna tēma, bet ar regulārām humora devām-devām, kurus nodrošina nevis „hi hi, ha hā” jociņi, bet varoņi ar savu ķermeņa valodu. Varētu teikt, ka Del Torro ir šīs filmas Kristofers Valcs. Nepārprotiet, es šīs filmas negrasos likt vienā plauktiņa, vienkārši ir zināmas asociācijas.
Nenoliegšu, ka manu iespaidu par filmu varēja spēcīgi ietekmēt blogeru seansa atmosfēra, jo uz katru komisko mīmiku, izteicienu, žestu auditorija reaģēja momentāli, kas arī nodrošināja lielisku noskaņojumu. Atgādināja Būda mežā un Neiznīcināmie 2 seansus, kur arī mēs neskatījāmies gluži komēdijas, bet gāja vairāk nekā jautri. Domāju, ka labi laiku pavadīsim arī nākamajā blogeru seansā, kurā skatīsimies Kazino aplaupīšana.
